Ir brīvdienas, pēc kurām vajag atpūsties. Kā piemēram, brīvdienas pie vīra vecākiem. Vīramāte manī sāk modināt dusošo fūriju (es, protams, visu laiku zinu, ka viņa manī ir). "Es jau darīju tā... man jau tas nepatika... kāpēc jūs bērnam nedodat biezeņus?... kāpēc Tu neļauj spēlēties ar tv pulti - viņa taču tik smuki spaida?.. nevelc taču rāvējslēdzēju līdz augšai, viņai jau šalle ir..." Tiešām, tagad nākas citēt "nemainīšu savus paradumus tikai tāpēc, ka esmu ciemos". Un ja parasti brīvdienās vairāk pieslēdzas mīļotais un varu atiet no domām par bērnu, tad šajā nedēļas nogalē visu laiku pavadīju viņas rokas stiepiena attālumā - ar pirkstu sagrābtu mazajā plaukstiņā. Un vēl visi Mērfiji un sliktās likumsakarības - teju vienmēr, kad ciemojāmies Valmierā bija mēnešreizes un arī tagad tām bija jāatsākas tieši tur. Divus gadus aizmirsti "prieki".
Šībrīža terapija: guļošs bērns, mīļotais treniņā, vīnaglāzē ielieta Valmiermuižas plūškoka dzira (alu vienatnē dzert negribējās, bet atvērta vīnapudele nesagaidītu mīļoto), pūdētais siers, matos sasmērētas ēteriskās eļļas un sekojoša seriāla sērija.
Jauku jums visiem vakaru!