Gaidot vakaru, kad mājās būšu vienatnē, bija divi varianti par to, ko darīt - biju plānojusi vai nu sēdēt un atsākt rakstīt (galvā pat spēju izdomāt pirmos teikumus tai mirklī, teksts pats skrēja kā senos laikos), vai beidzot izgludināt veļu (dienas laikā ir mazo rociņu uzbrukums gludināmajam dēlim un vadiem, bet vakaros negribas tērēt divatnes mirkļus). Šodien, kad beidzot tas ir noticis, esmu uzrakstījusi sen vajadzīgās vēstules un nu plānoju doties gulēt.