Darbā sākusi strādāt dāma, kas mani aizvietos, līdz ar to kabinetu un datoru dalam uz pusēm un pa dienas vidu vairs nav laika internetā ieiet, jo visa diena paiet stāstot ko un kā darīt vai domājot, ko viņai šobrīd likt darīt, par cik ražošana mums vēl nav atsākusies. Un rīt jābūt vēl vienai jaunai meitenei, ar kuru plānojam vienu no esošajām dāmām nomainīt. Un direktors grib lai esošā pārstātu strādāt vēl kamēr es esmu darbā. Tas nozīmē, ka smagā saruna būs jāvada man. Un mazliet bail, ka kolektīvs nesāks buntoties, jo visiem liekas, ka viņa nabadzīte ir nokrauta ar darbiem un netiek galā, nevis vienkārši nemāk plānot laiku.

Vakar biju uz glikozes tolerances pārbaudi, šodien abām rokām vēnas no dūrieniem zilas (divu stundu laikā asins nolaišana trīs reizes). Un C vitamīna tabletes ar glikozi redzēt negribēšu vēl ilgi.
Ar analīzēm viss kārtībā, man par pārsteigumu arī hemoglobīns 131, lai gan 11.nedēļā ferritīns bija zem normas, bet dabīgo dzelzs sīrupiņu tā arī regulāri aizmirsu iedzert, līdz viņš saduļķojās.

Arī mana vēdera āda ik pa brīdim sāk niezēt tā, ka gribas kasīties. Mājās mums šobrid spogulis ir tikai vannas istabā virs izlietnes, līdz ar to, kad kaut kur izejot ieraugu savu atspulgu, varu tikai pamanīt, cik patiesībā vēders ir izaudzis liels jau. Un ik pa brīdim no iekšpuses tiek sakustināts.

Un kad skatījāmies kāzu foto, secināju, ka mēs taču ar tādām acīm viens uz otru katru dienu skatāmies. Un tas ir skaisti.