Pieturas punkti
Šonedēļ bija jāsāk strādāt manai vietniecei, bet nu izrādās, ka viņa esot saslimusi, līdz ar to nevar iziet ārstu pārbaudes. Cerams, ka tā, nevis gaida vēl kādu atbildi no citas vietas. Tā arī neesmu saņēmusi nevienu CV adresētu tieši vietnieka amatam. Nē, šodien vienu saņēmu. Izlasot virsrakstu, nopriecājos, ka varbūt beidzot kaut kas (tā kā šobrīd ir neziņa par plānoto meiteni), bet atverot CV, secināju, ka tas ir vēl sliktāks par tiem, kas nāk uz vienkārši ķīmiķa vakancēm.

Dzeru viršu un vīgriežu tēju cerībā, ka varbūt palīdzēs pret manu bezmiegu. Balderiāņu tabletes īsti iedarboties negrib. Un brīvdienās mostos jau septiņos, tad līdz kādiem deviņiem var pasnaust un celties gatavot brokastis. Doties ir atrisināts jautājums par to, kurš gatavos brokastis, kurš tās sagaidīs gultā. Un arī tad, ja gulēt aiziets vien trijos no rīta.

Kaķim ik pārdienas nākas izvlikt pa kādai ērcei. Bet viņš pat nepārstāj murrāt. Tagad gan nabagam viena acs ir sapūžņojusi. Tīram ar kumelīšu tēju, ja nepaliks labāk, būs jāmeklē kāds dakters.

Sestdien satikāmies ar manu tēvu, paziņojām par gaidāmajiem notikumiem. Viņš jau saprotot, ka uz kāzām netiek uzaicināts. Tikai dabūju dzirdēt, ka mamma, redz, brālim esot visādas muļķības sastāstījusi. Bet nu tur jau vairs neviens nezin kas un kā notika.

Un mums nav ne jausmas par to, kas notiks mūsu kāzās. Plānošana ir izgājusi ārpus mūsu rokām, vedēji ar mums tā arī neapspriežas, jo mums neesot jāzina.

Vakar nopirkām ķiršus un deviņos vakarā aizbraucām uz jūru. Sēdējām ar siltu tēju un pļāpājām par to, cik dzīve pēkšņi kļūst nopietna. Bet nosolījāmies arī pēc 30 un 60 gadiem būt tādi paši - jautri un iemīlējušies.

Un arī mīļotā draugi sākotnēji esot domājuši, ka esam pavisam savādāki.

Un man ir nektarīnu periods.

Bet šovakar mielojos ar kondensēto pienu.