Kā akmens no sirds... 2x
Tā mīlīši, es mainu darbu! Pirms divām stundām saņēmu apstiprinājuma zvanu, ka esmu pieņemta. Pagājušo piektdien biju uz darba interviju. Paņēma priekšnieces telefona nr, teicās zvanīt un apvaicāties par mani, ja gribēs pieņemt. Visu nedēļu nodzīvoju kā uz adatām, krītot panikā katru reizi, kad priekšniecei iezvanījās telefons, jo par ideju, ka varētu iet prom, viņa nebija brīdināta. Nezinu, viņi ir piezvanījuši vai nav, ja pati zvanu saņēmu jau tad, kad braši soļoju uz Alfu..
Otra lieta ir tā, ka saslimusi mana kāzu kleitas īpašniece un modele, bet svētdien defilē nodarbība pirms tuvējās izstādes. Prātā drudžaini pārcilājās visas tievās, garās meitenes, kas varētu iet viņas vietā... Bet kas netiek, kas neatbild uz zvanu un kam kleita neder... Izglāba mīļotais, atceroties, ka bijušās kolēģes meita esot tieva un pieņemamā augumā. Tad nu vēl pašā vakarā braucām pie viņas laikot. Vēl jāveic dažas īslaicīgas izmaiņas, lai arī viņa šai tērpā izskatītos mēles cienīga un tad viss būs nokārtots.
Bet vispār man šobrīd ir jāšuj briesmīgi daudz cilvēkiem, nu labi, četriem, ieskaitot mani vai sešiem, ieskaitot Daces mēteļa un Ineses svārku labošanu, bet man ir tāds nespēks, nogurums un nevēlēšanās uzturēties telpās....