Man ar tāds knipucis Kuldīgā ir. Būri mamma tīra aptuveni reizi divās nedēļās, jo šamais īpaši nesmird, bet nu kaut kāds aromāts viņam ir.

Barība veikalos nopērkamā, vēl mamma dod nedaudz kokosriekstu rīvētu, nedēļā kādu riekstiņu, sēmenītes, ķirbju sēkliņas, šams vēl traks uz kaltētiem burkāniem un pieneņu lapām. Man teica, ka pavisam nelielos daudzumos var arī kaut ko saldu, bet, kad iedevu šamam vīnogas gabalu, paņēma, paošņāja, paskatījās uz mani ar ļoti aizvainotu skatienu un aizmeta :D Mazus maizes grauzdiņus ar raušanu izrauj no rokām. Jo garšīgāku pārtiku iedod, jo tālāk no tevis aizskries apēst :D

Vadu graušana bija baigā problēma. Palaist pa istabu īpaši nevarēja, jo bija jāpaslēpj visi vadi un baigi pacietīgi jāgaida, kad nāks atpakaļ. Ja sēdēju gultā un runāju pa telefonu, tad nāca klāt, skraidīja pāri un bakstījās, bet tiklīdz bija klusums, tā viņš aiz skapja prom un tad var paiet vairākas stundas, kamēr izdodas ievilināt būrī. Ja gribi kā bužināmu zvēru, tad ņem vienu, lai vairāk pie tevis pierod. Ja paņemsi divus, tad viņi tusēsies vairāk savā starpā. Manējais gan tāds kautrīgāks un bailīgāks bija, bet draugam puika praktiski visu laiku, kad saimnieki bija mājā, skraidīja pa istabu, līda klēpī, aizmiga uz kājas.

Knipucim nekāda midziņa nebija, viņam patīk gulēt uz parasta koka plauktiņa vai savā smilšu vannā. Viņam ir mīļzeķīte (parasta zeķe, kurai pazudusi "otrā pusīte"), citreiz viņš ieritinās uz tās un pat dīvainā kārtā apsedzās :D

Vispār jau jauki ar šamo. Kad aizbraucu uz mājām, atcerās mani un čivina kā putniņš. Ja ar kaut ko neapmierināts, tad ņurdoši čivina un murkšķ. Ja sabīstas, mēdz spalgi un skaļi iespiegties, bet šitas gan baigi reti.

Un tā sejas izteiksme, kad viņam kasa vēderiņu!!! Vienkārši fantastiska. Paceļ to vienu savu ķepiņu uz augšu, lai vieglāk tiec klāt, kad kasi pazodīti, tad piešķiebj galviņu uz sāna un smaida pa visu seju. Nu dikti fifīgi ^^

Sailgojos pēc savējā...