Pārdomas vecās Kristīnes garā
Nezinu, kādēļ eju uz filmām par karu. [Zinu, jo man tās patīk, nesakiet to.] Vakardien "Piedošana" ("Atoment"). Pēc tam zālē mirku asarās. Joprojām filmas par māksliniekiem mani aizkustina visvairāk. Kā šajā filmā. Un beigās, kad vismaz savā grāmatā viņa uzbūra laimīgu dzīvi... Es arī tā mēdzu darīt.. Rakstīt izdomāt ko labāku, vai, pateikt to, ko neiedrošinātos pateikt dzīvē.. Bet, ziniet, šodien, šodien es varbūt arī varu teikt visu, ko domāju...

Aizsūtīju darbus šī gada meistardarbnīcu konkursam. Pie Laimas Muktupāvelas. Tagad jāgaida, jāgaida, jāgaida, vai mani uzņems...

Aizvakar gribēju nopirkt sev lūpu spīdumu. Nopirku tādu, kas tikai mazliet atšķiras no lūpu toņa uz rozā pusi ar maziem zelta puteklīšiem. Gribēju kaut ko vienkārši maigu un meitenīgu. Pateica man, ka neesot labi. Daudz labāk būtu kas sarkans. Sarkans nevis rozā. Sieviete, nevis meitene.

Šodien mīlējāmies slimnīcas tualetē. Izslāpuši viens pēc otra, pēc pieglaušanās, pieskārieniem, skūpstiem un glāstiem. "Beidzot es atkal redzu tevi ar tādu smaidu..." - "Kādu?" - "Nu tādu, viscaur laimīgu un manu..." - "Tava, jau visu laiku..."

Kādu reizi, kad atkal mīlinājāmies un teicāmies būt viens otra mīļums, un mīļotais, galvā pazibēja teikums "Tava, mūžīgi." Bail, par šādu ideju. Nē, ne bail, vienkārši, agrāk tāda doma šķita tāda un nereāla...

Kursabiedrene ir stāvoklī. Labi, man to neviens "nav" teicis, bet tas ir jauki... Patiešām ceru par viņiem abiem. Mīļotais netic, ka viņiem viss būs.. Pēc gada jau viens otram būšot apnikuši un vēl būšot bērns. Un kā viņi uzturēšot, tagad, kad jāmācās abiem... "Ja mums būs bērni, tad tikai, kad būs augstākās izglītības, nu labi varbūt trešā kursa beigās, bet arī tad man vēl būs grūti uzturēt ģimeni.. Reizēm domāju, cik ļoti man ar viņu ir veicies.. Ar to, kā viņš uzvedas un domā.. Jā, ir jau skaisti tā, kā ir viņa ģimenē, kad māmmiņa nestrādā jau no tā brīža, kad sāka gaidīt viņu, tikai rūpējas par māju un dārzu..
Reizēm liekas, ka visi mani uzskati ir sagrozīti un sacelti ar kājām gaisā.. Kaut vai par tēju... Agrāk es nedzēru zaļo, un visiem sacīju, ka tā man negaršo.. tagad dzeru tieši to. Un bez cukura. No "Diviem turkiem", tur viņas ir garšīgas. Apsara ne, tur iekšā ir salmi.
Jā, man jau teica, ka augstās prasības pielipšot. Bet vēl nav. Vēl esmu tikpat parasta.

Skatos uz savām rokām un domāju, ko no malas par tām varētu padomāt. Kreisā ir bromēlijas lapas saskrāpēta darbā tīrot terārijus. Arī labajai vidējais pirksts ir mazā brālīša saskrāpēts, bet mazo pirkstiņu šodien sadūru krāmējot malku...

Es nobružājos. Reizēm pasprūk pa lamu vārdam. Reti, reti, bet tomēr. Un ātrums aizrauj. 100 jūdzes stundā (kilometri 160 sanāk) uz ceļa liekas nekas. Ātrumu nejūt. Nezinu, kas būs, kad pienāks mans laiks likt tiesības un mācīties... nē, man būs bail tā braukt. Ceru, ka būs, ka neuzvarēs pārgalvība...

Pirmdien eksāmens fizioloģijā. Doti 87 biļešu jautājumi. Vakarnakt trīs stundu laikā izskatīju un perfekti aprakstīju sešus. Daudz, daudz, daudz par maz. Vairs nemāku sevi mocīt. Nemāku sēdēt līdz rītausmai. Gribas miega.

Gribu siltu sauli un vasaru.