Neesi vainīga, neesi.
Nav nekādas bijušās, esošās vai vēl tikai gaidāmās Tevis, manis vai kāda cita. Mēs visi eksistējam vienīgi pārmaiņu straumē, jo apstāšanās - tā jau ir puse no nāves, garīgā puse, kas ir pati ļaunākā, daudz derdzīgāka par fizisko.
Un - dažreiz sīkumi ir pats skaistākais un vērtīgākais, kas šajā realitātē ir atlicis. Tieši sīkumi, jo tiem uzmanību pievērš tikai tie, kuri prot saredzēt, ne vien skatīties. Pārējie tiem paiet garām un neuzmin kāju, jo nepamana. Kā jau sīkumus.