Vakarnaktī likās, ka dzirdu, kā kaķis staigā un jau gribēju iet atvērt istabas durvis, lai viņa varētu ienākt. Bet nebija jau neviena, kam nākt. Izkāpu no gultas, izķemmēju matus. Joprojām galvā kāds nāk. Iekāpu gultā, uzliku austiņas, sarāvos, pirmā dziesma vēl klusi dziedot līdzi, otrajā aizgāja raudas. Pamodās blakus mīļums, sāka mierināt, asaras kļuva vēl lielākas. (Kādēļ tas vienmēr ir tā? - vienatnē un klusumā, asaras vēl tiek apvaldītas, tiklīdz kāds mierina un apskauj, tā izlaužas viss..)

Bet Tomass, Tomass ir vienārši sajūsmā... Vakar pat nonāca tik tālu, ka izkakājies mammai bļauj: "Tu parādi Linardam manu kaku!" :D