Mākoņu krustcelēs paveroties debesīs var apmaldīties. Tuvāk un tālāk, zilāk un pelēkāk. Bet es sēžu uz grīdas balkonā un radu savas krāsas ar ziepju burbuļiem, ko vējš uztriec pie padebešiem kā spokainus solījumus lietum, kas nenāk un pārvērš mirdzošās dimanta lodēs zibens laikā.
Es gribu rakstīt, bet sajūta, sajūta nav tā, lai rakstītu.
Senais mīļais teiciens "Laimīgie nerada mākslu..." Vai tiešām jāmācas rakstīt ar prātu?.. Jo es taču neteikšu, ka vēlos, lai man atkal būtu sāpe, ko izlikt...
Vārdi apmaldās neuzlikti uz papīra, pirkstgali niez, bet neatrod pareizos taustiņus, lai savirknētos vārdi un domas.
Es sailgojos pēc pienenēm. Pēc noziedējušām galviņām, ko izpūst pa visiem vējiem, lai skrien, lai planē, lai, lai, lai...
Ja varētu sadalīties pa atomiem un iekļūt apkārt esošajās lietās, kurās Tu izvēlētos nokļūt? Es gribētu iesēt sevi pienenēs, putna spalvās, lai sajustu spēku, kas vajadzīgs, lai paceltos spārnos un kā putekļi pārklēties uz lūpām, lai sajustu pieskārienus.
Ai, lietus liek man runāt. Un arī nakts tūlīt būs klāt.
Putniem nav jābaidās Ikara likteņa pazaudēt spārnus no saules, viņi var lidot. Nez, ja viņš būtu zinājis, par gaidāmo likteni, būtu turpinājis celties vēl augstāk vai nē? Bet augstums aizrauj. Kas reiz pagaršojis asinis, par plēsēju paliek.
Kādēļ ar burvju mājienu nevar domas pavērst vajadzīgā virzienā? Šobrīd pūlos radīt, ko līdzīgu mākslai, bet sanāk vien apmānīti un izkaltuši pērnā sniega laukumi.
Negaisa laikā nedrīkst zem ozoliem stāvēt, bet tieši no ozoliem spēku var ņemt. No ūdens cirvi tēst, no akmens virvi plēst...
Bet man no acīm lido mazas zvaigznītes.