Nu, kā tas var būt, ka pirmdienas rītā Rīga ir tukša. Tā nu sēžu stundu par agru. Labi, ka ir tāda pašpārvalde, kur atnākt un tējiņu iedzert. Somas jau sakrautas kravas mašīnā. (Ceru, ka lietus neiznāks.)
Jā, vispār jau manāmas īpatnējas attiecības atnākušo kursa biedru vidū. Kaut kā visi jau paguvuši atlaist grožus.
Anyway, jā. Šobrīd vienkārši nav ko darīt un tā cenšos īsināt laiku.

Bet vismaz ir noskaņojums ceļam.

Citi cenšas stresot manā vietā par to, ka neesmu sākusi gatavot herbāriju. Man ir divas nedēļas laika. Un nu šobrīd vēl mani sapanikot nevar.