Laimīgi un dzīva tikusi cauri. Un es jau biju sapriecājusies par iespēju aizmirst iežu un minerālu ķīmiskās formulas. Bet tomēr, tomēr tieši to ar vajadzēja paprasīt.
Vēl rīt un parīt un tad, tad jā, tad var teikt ir viss. Piektdien vienkārši slinkoju. Tikai vēl jāizdomā, kā to izdarīt un ko labu sadarīt :)

Un, ja pāris iepriekšējās dienas likās, ka mazā ir kā rotaļlieta, ar ko paspēlēties, tad tagad lomas sāk mainīties, jo nu esmu kļuvusi par tādu viņas rokās un liekas, ka lielāka prieka viņai šobrīd nava, kā apzināties, ka ir tāda "lielā māsa", ar kuru var dauzīties, muļķoties un spēlēties :)