Negribu iet gulēt. Rīt no rīta pamostoties sajūtas būs zudušas, būs tikai kārtējā parastā diena. Bet tagad, liekas, ķermenis vēl turpina vibrēt, un galvā atskaņojas dziesmas. Sēžam ar izkusušu saldējumu un tēju. Un kājas smeldz no stāvēšanas un mīdīšanās pūlī. Un varbūt patiešām vilkt to visu līdzi, lai nomirst dabīgā nāvē ikdienas darbos, ne aizmirstas miegā.

Šobrīd jūtos kā stāvot ārpus laika. Jo šonakt/šobrīd nav jādara itin nekas. Es vienkārši esmu. Un piesūkusies cigarešu dūmu. Un tās sajūtas, ka esam tikai niecīgas šūniņas pasaules organismā. Un kamēr pildam savas funkcijas pasaulei ir nospļauties un gluži vienalga, cik laimīgi (ne)esam.