Iepriekšējās divas dienas..
-Tu viena? Taisi pauzi, ejam iedzert tēju, man vajadzīgs malks sakarības.... Atceries, tās cecīlijas tīriji tu, kā mēs sarunājām. -nu jā, ceturtdienas darbu saraksts bija milzīgs - īstenībā, es saprotu, kādēļ Ilzei (priekšniecei) labāk patīk Anna. - Tiešām? kādēļ? - Kristīn, vai tad tu neredzi? Paskaties uz sevi. Tu esi jauna, skaista, apķērīga, gudra, attapīga, labi atrod konkatu ar cilvēkiem. Tu esi konkurente. Un kad dabūsi savu diplomu... Un Ilzei tādi cilvēki nepatīk. Tādēļ labāka ir Anna, kura visu dara neko nejautājot un bez emocijām sejā. (Saruna darbā)

Un es tikai gribēju patstāvēt līdzās. Kādēļ cilvēki nevarētu palikt vienaldzīgi pret mani? Viņiem tā būtu daudz labāk pašiem un arī man vieglāk. Un kaut kāda uzbrukuma apziņa manī pamodās. Ja no manis baidās, tad tam vismaz vajaga iemeslu. Un vakar biju tik čakla pēc tam, ka Ilze jau nāca un teica, ka par daudz. Ka esmu aizrāvusies. Un viņa ir tā, kura parasti visus dzen ko darīt...

Sestdien turpināju tradīciju par Vitas dzimšanas dienu. Jau trešo gadu pēc kārtas kaut kas šai dienā tiek darīts pirmo reizi. Un neapzināti, bet beigās tā iznāk. Pirmo reizi dzēru šņabi šai dienā. Pirmo reizi skūpstījos. Un vakar izmēģināja šņaucamo tabaku. Un snūzu. Bet reibuma vietā galva palika skaidra un pazuda viss iepriekš izdzertais. Neaizbraucu uz kursiem. No rīta nepamodos un tad vienārši izdomāju, ka tā taču ir pārsteiguma ballīte un man tur ir jābūt. Un nevar tā, ka vienu no labākajām draudzenēm (un jau no 8. klases) nav gadījies sastapt kopš 8. ferbruāra. Neierasties vienkārši nevarēju. Bet bija, tas bija tā vērts. Tik daudz smaidu un jautrības. Un saules. Un silta nakts. Tikai, neviens mani nelaida vienatnē doties uz mājām, ja varot aizvest. Man taču tā ir vesela studa ko iet un pulsktens jau divi.. Nesaprot cilvēki, ka vilina mani naktis un tumsa...