Piecpadsmit nogulētas stundas. Vakarā vairs nepazīstu to sajūtu, kad dodoties gulēt modinātāja zvans nav jānoregulē kaut kur agri, agri. Vakar vienkārši pārrados no darba un devos gulēt. Tā neko nedomājot deviņos vakarā iegrimu miegā un divpadmitos no rīta pamodos, no kaķa modināšanas, jo mājas nebija ne viena cita. Tāds brīdis vientulības. Sen tāda iespēja nebija bijusi. Bet iepriekšējās stundas nakts miera vietā tas bija vajadzīgs. Kamēr cītīgi darbojies, tikmēr to nemana, bet autobusā bailes aizbraukt tālāk, nekā vajadzīgs.
Piecdesmit trīs dienas pēc patiesā notikuma nosvinēti Rutas divdesmit. Parasti vienmēr svinēts tika tieši tai dienā, bet nu jau mēs visas izklīdušas un iegrimušas darbos un tikai tagad satikušās... Pusgadu nesatiktas... Un tā kā gavēņa laiks jau beidzies, kas iepriekšējās reizēs ir bijis, tad šoreiz šokolādes kūka pie mums viesojās pat trijos naktī. Bet kā parasti, viņas vecāki bija padomājuši par visu. Paslēptas kartes meklēšana, uzdevumu vākšana un smiekli un smaidi. Ar Maritu atcerējāmies Dziesmu svētku dziesmas. Solījums atkal doties dziedāt kopā. Karaoke un pazaudēta balss. Šampanieša glāžu šķinda kristālam saskaroties ar citām.
Nakts un filmas. "If only" - asaras un aizkustinājums. Un aiz loga svīstoša gaisma.
Un kā lai dodos gulēt puspiecos no rīta?.. Dīvani, ir svešas vietas, kur aizmiegu ātri, bet šajā tikai varēju gulēt un vērties griestu logā kā mainās debesu krāsa. Un tad pēc sarustītas stundas piecelties minūti pirms zvana.
Darbadiena, kurā darba plānā tiek aizsvītrotas prakses nedēļas.

Aizvien biežāk galvā sāk skanēt rinda no dziesmas no kādas filmas.
I've had the time of my life
No I never felt this way before