Lēnas, lēnas acis. Liekas, visi locekļi gaida to mirkli, kad varēs pieņemt spilvena formu.
Bet ir tā silti, silti un labi.
Un gaiss smaržo pēc zemes, pēc zāles, kļavu ziediem un papelēm. Un pērkonēm ir lieli pumpuri. Gaidu, kad pļavas būs dzeltenas.
Šodien man dīvainas attiecības ar putniem. Zooloģiskajā dārzā mani vēroja Japānas dzērve. Sekoja man, kad gāju tai garām. Apgriezos un nomainīju virzienu - viņa arī. Stāvējām abas, katra savā sieta pusē. Es raugoties, viņa - velkot knābi gar režģi. Man tieši putni tā svarīgi kaut ko atgādina. Un tieši dzērves. Viņu dejas..
Caur Sarkandaugavai līdz Teikai. Tā lēni un nesteidzoties, izbaudot vēju. Tā pavisam, pavisam maigu. Autobuss, kas mani nenoved līdz galam. Lai mājās varu iet kājām. Un tad nu tumsā parkā lasu vizbulītes, kamēr virs galvas zaros pārsēžas kraukļi. Līdz brīdīm, kad sametas bail. Par tumsu. Un atkal vainīgi putni.
Metamorfozes. Gaidot laiku, kad varēšu dārzā visu slēgt. Uzvelkot svārkus un kurpes, izlaižot matus. Ūdeni nolietās kedas un bikses skapī. Un grāmata un sarkanā tējā ar cukuru. Krūzes trīs. Pirmā ar steigu, remdējot izslāpumu. Otrā ar mieru. Trešā jau lasot. Un tad aizmirstās paskatīties pulkstenī, ka zāle jau jāslēdz un jādodas mājās.
Alkas pēc miega.
Vakaros mācos sapņot. Pasmaidīt pirms acu aizvēršanas. Uzsmaidīt..