Zirnekļu tīkli, mirušas drozofīlas un pārgļotojušies cirdceņi, amonjaka smārds. Tas nav tas, ko vēlos darīt. Man tas joprojam ir tikai darbs, bet tām sievietēm, kas tur strādā, tā jau ir dzīve. Un es tieku uzņemta tajā. Jā es varu sēdēt pēc darba laika beigām, dzert tēju un ēst Rimi norakstītus un Zoodārzam piešķirtus augļus vai cepumus, taču tas nedod neko. Un zudis prieks, kad dodos uz turieni. Jau kā rutīna - izmazgāt to, to un to būri. Aprastināt, pierakstīt temperatūras, pabarot, sagriez ķikurus kurkuļiem... Un nu jau zinu pamatus, kas jādara visu laiku un nav vairs tā atklājuma. Un vasaru pavadīt tur... Man atkal gribētos atrasties Vecrīgā uz stūra un tirgot dzintara gabaliņus un ļauties saulei. Bet ar mani jau reiķinās. Un šodien es saņēmu savu caurlaidi un rīt no rīta dodoties uz darbu pirmo reizi pie sarga ņemšu zāles atslēgas...
Bet tomēr, iekšā sāk grauz tā doma, ka visa tā netīrība, kas tomēr tur valda, nav man. Tas nav mans aicinājums tur atrasties. Un urda ziņkāre noskaidrot par iespēju strādāt Biomedicīnas Centra laboratorijās... Jo studenti tur ir vajadzīgi. Tad nebūs vairs izmirkušu bikšu un caurcaurēm slapju apavu, bet balts halāts un cimdi. Un vēl uz ziņojuma dēļa šodien izlasīju aicinājumu piedalīties projektā par alantu reintroducēšanu vai ko tādu.

Šovakar vēlējos ar māmiņu aizbraukt uz baznīcu. Bet tā kā brāļuks nav mājās un nav, kas pieskata mazo, tad palieku šeit. Ar kaķi klēpī, ento krūzi sarkanās tējas un grāmatu, kas nolikta blakus gultai. Bet neatīk man viņa vairs. Jo nomainījās cilvēki, kurus redzu, kā prototipus.

Šodien jūtos kā ķēniņš ko "Kaķīša dzirnaviņām", ka uzsūc visu un skumst par citiem. Jo, ja tā padomā, man iet tik labi, kamēr pārējiem... labi, var teikt, ka nakts un pilnmēness iespaids. Tai bumbai joprojām ir vara pār mani. Biju jau paguvusi aizmirst to sajūtu, kad nakts vidū pamosties, jo ir tik gaišs un miegs liekas aizmirsis, ka viņam vēl jāziedo pāris stundas man.

Dīvaina sajūta. Bija sajūta, ka mani tūlīt nobrauks. Labi, tā mašīna pabrauca tuvu garām, bet tomēr...