Uzvārīju kakao. Sēžu un rakstu. Un ir tik-tik-tik saldi un slinki, lai kaut ko darītu. Tā vietā gribās sacīt ko labu.

Uz ielas nejauši satikta māsīca. Apmainīti smaidi. Šī bija otrā reize, kad viena otru redzējām dzīvē. Tagad viņa ir mazā melnā gotu meitenīte kedās un sarkaniem matiem. Tikai tai mirklī, kad bijām jau blakus, kad abas atpazinām... Viņas ģimene pēc mana krustēva nāves (kad man bija nieka trīs gadi) ar mums pārtrauca visus sakarus un pagājušajā vasarā viņai izdveās atrast vecmāmiņu, par mums viņa vispār nezināja neko...

Gribu nozagt laiku.