Eipuriņš mani šodien noķēra uz ielas parunāties. Un man bija iemesls smaidīt pēc tam. Man patīk, kad ejot pa ielu varu citiem teikt - tas ir dzejnieks, tā sieviete raksta to, bet tas ir viens no dramaturgiem.
Un vasarā atkal gribu tikt uz "Aicinājumu". Zinu, ka pagāšgad līdz beigām nevarēju izturēt, bet tas izmainīja to, kā rakstu. Un ja reiz tā garša ir sajusta, tad gribas tur atgriezties... Un gribu sadedzināt pērnā gada karogu dziedod par portretu no dzintara sidrabā.. Un gribu sadedzināt sevis rakstītos vārdu karogā. Un gribu atkal zīmēt sauli smiltīs. Un skatīties, kā cilvēki, kas tur būs pirmo reizi, nezinās, kā uzvesties, nezinās, ka tur viņi var būt brīvi, nezinās, ka jāizmanto ir viss, nezinās, ka lai kas notiku, nedrīkst aizmirst par sevi. Gribu tur gulēt uz grīdas tieši zem jumta šīferiem un klausīties naktī. Gribu tur gulēt neguļot un dziedāt pie sevis Aerosmith "I don't want to miss a thing..." Un pārtikt no rīsiem, griķiem, tējas un siera. Un svaiga gaisa. Un, un, un... uznāca uzplūdi..

Jāsaliek dzejoļi, ko sūtīt konkursam.