Mazliet kā runcis martā
Nācu tumsā pa ielu uz mājām un dziedāju līdzi stulbai radio dziesmai pa pa paraparapa pa pa paraparapa paldies, mīļie!
Lai gan šodien būtu jādzied par to prātā jukšanu :D Bet man ir hiperaktivitāte iestājusies... Izbrīnīti skati manā virzienā (ha, bet Less tikko atrakstīja, man jau patīk viņa klusēšana... :D), kad smaidu, dīdos, lēkāju un dejoju uz ielas... Bet mani nekas nesaista, liekas, pārtrūkušas kādas stīgas, es tikai gribu dzīvot savu dzīvi... tikai gribu būt laimīga.
Lēkāju skolas gaiteņos, vecie skolotāji, atmiņas, atmiņas, atmiņas.... Trīs manas dzīves labākie gadi - pagaidām...
Mīļās un labās dūdiņas. Smaidi acīs par to, ka esam aizņemtas, ka mums vairs nav laika... Un atrodas tās lietas, ko vēlamies darīt, tikai liekas, pirms pāris mēnešiem mūsu dzīves vēl bija vienādas, bet tagad, tik dažādi mainījušās...
-jā, Tev nav laika personīgajai dzīvei, bet ja Tev tāda uzrastos, Tu laiku atrastu...
Jā, man nav laika un es par to priecājos... Bet tai pat laikā, ja vajadzētu, es aizmirstu visu..

Atgriežos pie vecā teiciena, kas ejot skan galvā: esmu jauna, skaista, gudra, brīva... es varu visu... galvenais ir mīlēt sevi... Un, kamēr esmu viena, man pieder viņi visi. Varu nekautrēties un flirtēt un smaidīt visiem... Jo es jau esmu viena vienīgā neatkārtojamā (interpretācija pieturzīmju lietojumā starp vārdiem brīvi pieejama.)

Un, ui, kas par dziesmu uzlikusies :D