Zooloģiskais dārzs, astotais marts un varžu princis
Sekos mazs kišsmišs.. Pēdējā laikā gribas runāt ar cilvēkiem... Stāstīt par sevi. Un šodien, kad biofakā domāju, ka sēdēšu uz palodzes un lasīšu savu Vonnegūtu, iznāca parunāt ar tik daudz kursabiedriem kā vēl agrāk nebiju runājusi. Un no Ērika es dabūšu "Donnu Žuanu". Un no Jāņa gaidu, kad man ierakstīs "Rokiju" (sakiet, ko gribat, bet Stallone man liekas neatvairāms)
Darba diena nebija darba diena. Ierados zoo tieši tad, kad tika atvēra vīna pudele un griests siers. Tāda pēcpadomu atmosfēra likās. Dzērām vīnu no raibām apgleznotām glāzēm, ēdām sieru, pētot pelējumu struktūru tajā, pa gaisu lido drozofīlas un telefonā skan kāda krievu dziesma. Un svinam astoto martu.
Un man šodien izbēga varde. Ceru, ka tas nebija mans astotā marta proncis, kas pats lēca man rokās, lai noskūpstu.. :D Bet tā sajūta, kad tīrot būri jutu, ka viņa uzlec uz mana pleca un aozlec kaut kur uz grīdas :D Pēc tam ložņāju pa grīdu, cerībā notvert. Izdevās. Nevienam neteicu, tai brīdī tur biju viena atstāta. Tagad paprasīšu, kas jādara gadījumā, ja kāda izbēg, šo es ar tīklu un burtnīcām ķēru. Un šodien veicu pirmo ierakstu pierakstos par to, ka likvidēju kādas kokvaržu sugas ikrus. (Ceru, ka svētdien, kad strādāšu pie kurkuļiem, vēl dabūšu šo to sarakstīt)
Un Mežaparkā ir tik silti un jauki un saulaini. Un pāviem ir skaistas un košas astes. Man pietrūkst krāsu. Un svētdienās iešu ar kājām no Mežaparka uz Teiku, lai būtu kādas aktivitātes. Sestdienu rītos varētu sākt skriet, tad vismaz ir jāceļas tikai septiņos. Plāni ir.
Un par savu pirmo algu nopirkšu īsus, īsus svārciņus.