Ķermeņa eļļa smaržo pēc jasmīniem. Un "nepabeigtais skūpsts" ar cukuru nomierina. Iestājies tāds miers un acis pašas lēnām veras ciet.
Rīt beidzas sesijas prieki un atgriežamies skolas solā. Liekas, jau pierasts pie tiem cilvēkiem, kas tur ir. Taču iederīga vienalga nejūtos, lai arī cik pieņemami viņi man liekas. Tā nav mana pasaule.

Ak, man gribās tādu mazu mīļu miera brītiņi. Noskūpstīsi manus acu plakstiņus? Kādēļ tieši to es tik bieži lūdzu, kad vienatnē sēžu un slīkstu sevī?..