Man ir cepure ar uzrakstu - "One life, live it". Lai gan tas ir tāds šaubīgs sauklis, vienmēr pēc mūsu dzīves arī kaut kas paliek, netikai tās laikā izjustais un izbaudītais.

Tādas situācijas ko prātā improvizējam ir visiem. Vairāk vai mazāk, mēs vēlamies lai būtu pēc mūsu vēlēšanās.

Bez sapņiem dzīvot gan nevar, tad zūd visa skaistuma jēga un tiekšanās pēc kaut kā labāka. Tad paliek tikai monotoma eksistēšana uz vietas. Tas tad ir sekli, lai gan dažkārt vēlētos lai viss paliek uz vietas, lai nenotiek nekādas pārmaiņās, bet tomēr tas ir maldinoši. Vienmēr kaut kam ir jāmainās, jānotiek, jāvirzās uz priekšu varbūt uz labāku pusi.

Tu domā, ka man ir tā apņemšanās? Nezinu, dažkārt es pats par to smagi šaubos. Bet tomēr mēs visi cīnāmies un ejam uz priekšu.
Un kad būs tas smagais lūzuma punkts tad arī redzēsim kurš salūzīs un padosies, bezcerīgi nolaidīs rokas. Un kurš celsies atkal augšā no sitiena un ar vēl lielāku neatlaidību un apņemšanos ies tālāk lai sasniegtu mērķus.