Pārāk daudz visās malās visi iemīlas... un es palieku, kā vientuļa sala...

-iemācīsi man mīlestību?
-iemācīt mīlestību? Kam tev to?
-redzi, man agrāk pašai to nevajadzēja. Bet nu, apkārt visi iemīlas... es arī tā gribu... savādāk, savādāk es palieku pārāk viena... un es neesmu tik stipra... redzi, man jājūt līdzi tiem, kuri iemīlas nelaimīgi un jāpriecājas par tiem, kuriem mīla atnāk saulaina un skaista... un es sevi tā izdāļāju. Man jāspriež par lietām, kuras es nezinu. Tādēļ es lūdzu, lai tu mani iemāci mīlēt...
-mīlēt?... bet to jau nevar iemācīt... kamdēļ tu man kaut ko tādu prasi?
-redzi, tagad atkal es sāku mulst. Kā vienmēr, kad tevi satieku vai ieraugu. Un atkal man nav drosmes pateikt. Nē, nevis nav drosmes, atkal es nevaru atrast vārdus. Ja tu zinātu, cik smieklīga es tagad pati sev jūtos... vienkārši, zini, man liekas, ja kāds būtu spējīgs ko tādu iemācīt, tad tas esi tu...
-bet kas ir mīlestība tavā izpratnē?
-atkal man jājūtas kā mazai muļķa meitenei... labi, atzīstu, es tāda esmu... bet kā lai es atbildu? Man nav kur ņemt sajūtas, kuras aprakstīt...
-tad varbūt nav pienācis tavs laiks iemīlēt?...
-laiks, vai tad tai ir robežas, kur tā sākas un beidzas? Man liekas, ka mana dzīve jau pietiekami ir aizstiepusies, lai es ko tādu varētu vēlēties... un es zinu, ka manī, kas ir, es tikai to nemāku atrast un izvilkt dienasgaismā, lai parādītu un iepazītu... tikai naktīs var sajust to, ka vēl mazliet, mazliet un es atradīšu...
-un tomēr, ko tu domā, kādai jābūt tai sajūtai, kas ir tas, kas tur nāk?
-tas ir kā aizsnigt... tā vienkārši pazust... sanāktu skaista dzeja – es gribu aizsnigt ar tevi, es aizsniegu domās, pārsniegu, piesniegu, apsniegu... nu, visi tie mazie vārdiņi, kas apzīmē lietas, kas iet pāri malām...
-kas vēl tur ir?
-tās ir naktis, kad ir tik saldi aizmigt ar nomoda sapņiem... nu, to nevar pateikt... man tagad kauns tev teikt... bet, zini, jā, es tevi redzēju sapnī, mēs lidojām... tev bija spārni, tu teici, lai dodu tev roku un uzticos un tad, kad pirksti bija kopā, man arī tādi radās. Vismaz sāka dīkt, un tad mēs lidojām un es nemaz, nemaz nebaidījos nokrist un sasisties... bet zini, vai tas ir tas, ko jūt? Ai, es atkal esmu mazā muļķa meitene. Neatbildi man. Tikai, tā nu, lūdzu, nu, kaut mazliet, pastāsti man, kas ir mīlestība...