Šodien vilcienā iepretim sēdēja laimīgā māte ar saviem diviem jēriņiem, kuru vecums varēja būt 2 un 3 gadi. Abi jaunuļi nemitīgi bļāva nelabā balsī un uzvedās vairāk nekā tracinoši. Mātes fizionomiju tajā pašā laikā rotāja neviltots lepnums par šiem diviem jaukumiņiem, kuriem viņa dāvājusi laimi piepildīt šo pasauli ar tieši tik daudz naida, neiecietības un negatīvu emociju cik spēj radīt viena vidēji pilna vagona pasažieri.
Mani savukārt nomocīja jautājums par to vai situācijā, kad es vilcienā saēdies skābi, sēnes, meskalīnu vai kādu citu iztēli rosinošu vielu, sāktu pa visu vagonu aurot par milzīgiem sikspārņiem, uzbrūkošiem preču vilciena vagoniem vai ko tamlīdzīgu, pasažieri izturētos ar tādu pašu naidīgu sapratni vai arī es vismaz divas reizes dabūtu pa muti - no pasažieriem vilcienā un policijas ekipāžas, kura mani sagaidītu Rīgā....