Reizēm mēģinu iedomāties, ka viss apkārtējais, visi cilvēki un to darbības, ka tā ir kaut kāda dīvaina filma. Tu esi ciemiņš, kuram vienīgajam ir atļauts būt iekšā un brīnīties. Tāda interaktīva filma, un tu vari to vietām ietekmēt, mainīt pēc saviem ieskatiem, piedalīties tajā vai arī nedarīt neko, apsēsties uz soliņa un skatīties, un tā turpinās notikt arī bez tavas līdzdalības, pati par sevi. Kad izdodas smadzenēm ieskaidrot, ka tā tik tiešām arī ir, panākt tādu kā distancēšanos, realitātes sajūta uz mirkli izzūd un tu nejūties vairs piederīgs, saistīts ar to visu, un vari darīt, ko vien vēlies, būt pārāks, īstāks. Vari neēst, nejust sāpes. Īstenībā, jo mazāk ēd, jo vieglāk sevi apmānīt. Reiz uznāca paranoja, ka ēdiens ir pilns ar kaut kādiem smadzeņu darbības bloķētājiem. Bet nevarēju izdomāt, kā lai tomēr nenomirst nelietojot pārtiku un nedzerot ūdeni, jo tas taču ir tik izdevīgi saindēt visu, padarot cilvēku par trulu patērētāju.