Fanošana pieaugušā vecumā šķiet visai īpatnējs fenomens. Droši vien vēl viens veids kā nejusties vienam un būt piederīgam kādai indivīdu grupai, kas vienkāršā veidā ļauj aizpildīt tukšumu prātā vai sirdī vai kaut kur. Cilvēki fano par, šķiet, visu iespējamo, sākot no sporta komandām un beidzot ar grāmatu un datorspēļu varoņiem. Bet viena no dīvainākajām fanošanas formām, ko esmu pamanījis pēdējā laikā, ir fanošana par Egilu Levitu. Nekā citādāk, piemēram, Langas izpausmes es nodēvēt nevaru. Ir ok atbalstīt kaut kādas savas preferences un tās pārstāvošos indivīdus, bet tad, kad šī atbalstīšana sāk līdzināties atbalstam futbola komandai, šķiet, ka ir par daudz. Saprotu, ka ir cilvēku grupa, kurai konkrētais personāžs asociējas gluži vai ar mesiju, kuram bija dots kāds augstāks uzdevums kļūstot par prezidentu un izglābjot latvju tautu, bet viss ir beidzies un tagad taču varētu atlaist un nomierināties, nevis rīkot kaut kādas tikšanās un raudāt publiskajā telpā. Katrā ziņā šāda, jau startā caurkritušu prezidenta kandidātu, glorificēšana izskatās dīvaini.