Mēģinājums dažādās cilvēka nodarbošanās jomas nepretrunīgi iekļaut kapitālismā aizvien acīmredzamāk cieš neveiksmi neveiksmes galā. Par ko liecina arī nepieciešamība lietot sodus, stekus, tiesas, provokācijas, melus un visu pārējo sākot no policijas līdz ministriem, no medijiem līdz publiskajiem intelektuāļiem.

Mēģinājumi aizlāpīt caurumus, nomierināt / apspiest cilvēkus un citas darbības nejēdzīga status saglabāšanai tikai pavilcinās agoniju. Varbūt pienācis laiks sākt uzdot citus jautājumus pavisam citā virzienā?