Visādu svētku starplaikā aizdomājos par to, kāpēc es nesvinu nevienus no tiem. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši - lai svinētu kaut ko, nepieciešama svētku sajūta, ja vien svinēšana netiek izmantota kā sinonīms pārmērīgai alkohola lietošanai, kas, iespējams, dažiem rada svētku sajūtu. Mana īstā svētku sajūta palikusi kaut kur agrā bērnībā, pēc tam bijuši daži mēģinājumi to izmānīt ārā un izbaudīt vēlreiz, bet tā kā tas nerezultējās ar panākumiem, tad krietnu laiku es vairs nemaz nemēģinu izlikties, ka kaut ko svinu. Nav nozīmes vai tie ir globāli masu patēriņa svētki vai tikai mani individuālie.
Ja tā padomā, tad nav jau arī svētku, kurus gribētos svinēt. Dažādu ar reliģiju saistītu personu dzīves gājums man šķiet pilnīgi nebūtisks, savukārt paša novecošana arī nav nekas tāds, ko gribētos kā pastiprināti atzīmēt. Paliek daži ar dabas norisēm saistītie pasākumi un kādi nebūt valsts sarkanie datumi. Dabas norises ir nenoliedzami jaukas, bet lielāko ties' tās tāpat iet kopā ar reliģiskajām izdarībām un pārmērīgu alkohola lietošanu. Valsts svētki nav nekādi svētki, bet sēras.