Noskatījos vienu no pēdējā laika visvairāk reklamētajām latviešu dokumentālajām filmām - Astoņi pilnmēneši.
Arno pirms filmas kaut ko runāja par skarbumu, emocijām un tā, bet es neko no tā neredzēju. Es redzēju tikai absurdu. Paši karavīri atzīst, ka karadarbībai Afganistānā nav jēgas - viņi neko nepanāks, tajā pašā laikā viņi vienojas, ka viņiem patīk karš un mīnmetēja skaņa. Karo viņi nevis pārliecības dēļ (dooh), bet vnk tāpēc, ka vajag adrenalīnu, vajag pašaut. Patiesībsakot, pat neradās skaidrība ko īsti tur tie karavīri dara. Kaut kur brauc, kaut ko bakstās, šiverē pa vietējo mājām, laiž lidmašīnas, lai pētītu apvidu, tad 8h kāpj apkārtnes augstākajā kalnā, iesprauž tur Latvijas un Amerikas karogus, izšauj divreiz no mīnmetēja un kāpj lejā utt. Kam tas viss? Cīņa pret terorismu demokrātijas vārdā?
Ja man būtu jādod vērtējums, tad iedotu 2 par centību un 1 par stāstu.