Ir man grupā viens tāds nīlzirga izmēra čalis, kas pats par sevi nebūtu ne ar ko ievērojams vai pieminams fakts, bet viņam nav paveicies ne ar ķermeņa uzbūvi, ne raksturu. Es gan biju pārliecināts, ka mani viņš neuzskata par normālu un tādēļ es nebūšu viņa interešu lokā, taču, diemžēl, kļūdījos.
Šodien lekcijā viņš tomēr izvēlējās nobāzēties blakus tieši man. Raksturs viņam ir pretīgs, jo viņš vienmēr blenž blakus sēdētāja kladē, datorā un telefonā, turklāt mēdz komentēt tur notiekošo. Es tādus cilvēkus nevaru ciest arī, ja viņi ir mazi un nemanāmi, bet šis indivīds, paprāva begemota izmēros, pusi lekcijas ne tik vien skatījās manā kompī, bet rija vafeles, uzdzerdams spraitu, un ar savām pretīgi ļumīgajām miesām rīvējas man gar sāniem, turklāt izskatījās, ka viņš jūtas tik vien omulīgi cik omulīgi var justies. Visam bonusā priekšā sēdošais čalis skatījās šitādu ārprātu.