Es, piemēram, varu atzīties, ka gaidu pasaules galu, lai arī kāds tas būtu; ar meteorītiem, zemestrīcēm un vispārēju fizisku apokalipsi vai citplanētiešu iebrukumu, vai vienkāršu esošās iekārtas sabrukšanu (kas gan pamazām jau notiek, bet pārāk garlaicīgi), vai masu epidēmiju un zombiju kapāšananu. Fascinē tas nezināmais, kas nāks pēc tam, jo līdz šim, uzmetot paviršu skatu uz cilvēci un tās vēsturi, nekādas uzmundrinošas asociācijas neraisās. Varbūt kaut kas tāds, nu, apokaliptisks izmainīs, ja ne domāšanas principus kā tādus, tad vismaz dzīves teātra dekorācijas.
Lai gan... viss jau ir sācies, tikai mēs izliekamies to nemanām.