Pēdējais Poters ir pilnīga govs kaka. Vēl tikai uz slotaskāta jāuzliek bembera logo, kaklā jāiekar kāds Nokia tālrunis, un dialogos jāiepin: "Poters. Harijs Poters."
Latviešu valodā - da kaut vai "Gredzenu pavēlnieku" (tiesa, tik biezas un sarežģītas grāmatas tik tizlā tulkojumā vairāk pusaudžiem derēs); A bērniem - lai lasa "Vinniju Pūku", "Pepiju Garzeķi", "Karlsonu, kas dzīvo uz jumta", dažādu tautu pasaku krājumus - visu "gaišo" literatūru.
"Gredzenu pavēlnieks" lielākai daļai bērnu ap 10 gadiem būs par smagu. "Pūku", Lindgrēnu un Kesneru var izlasīt gada laikā. Tāpat pasakas, bez tam es, kā daudz lasījis cilvēks, ar pilnu atbildību varu teikt, ka "dažādu tautu pasakās" sižeti tik bieži atkārtojas, ka tas sāk piegriezties. Nevar stagnātiski turēties pie tās literatūras, kas bija mūsu bērnībā, ir ļoti daudz kas jauns nācis klāt. Piedevām - tagad dzīvei ir pilnīgi cits ritms un bērni vienkārši nespēs lasīt apcerīgu literatūru (kā Skalbes pasakas, piemēram), viņiem vajag "ekšenu", lai "kaut kas notiktu", a nevis 5 lappušu garuma lasīt zāles stiebra aprakstu. Ka pašam gāja ar "Zaļo zemi"?;)P
Gredzenu Pavēlnieks kā bērnu grāmata? Mož vēl Karš un Miers arī? Protams, Pepija, Pūks un Karlisons ir Virsotnes. Bet par mērauklu tās pieņemot, viss cits ir jāizmet.
Ar visu augstākminēto iepazinos jau otrajā klasē, Nezinīti uz Mēness izlasījis. Apkārt bija 70-to gadu beigas, nekādas komercijas - a tā grāmata kā reiz bija pārbāzta ar kapitālisma atveidojumu. Nekad dzīvē neesmu pamanījis, ka man tas būtu kaitējis. Par komerciju un reklāmu Karlsonā vispār būtu klusējis - negribi savus kāju īkšķus par piecām eirām kādam notirgot?