23 Novembris 2016 @ 19:41
 
Eju mierīgi pa Linarda Laicēna ielu, nevienu neaiztieku. Pretīm nāk viņa - visa tāda blonda, tikai skropstas melnas. Un, kad pienāk tuvāk, sāk smaidīt. Man uzreiz ap sirdi kļūst siltāk, garā darbdiena ar joni no pleciem nost, un kur ir mana lidmašīna! Pēc pārdesmit soļiem tomēr kļūstu domīgs. Ko viņa man pēkšņi tā smaidīs? Paslepšus pārbaudu bikšupriekšu, aplūkoju atspulgu skatlogā, vai deguns nav balts. It kā viss būtu kārtībā. Ej nu sazin, kas tām āgenskalnietēm prātā.
 
 
( Post a new comment )
[info]kramers on 23. Novembris 2016 - 20:04
Viņa par tevi ņirgājās! Ņizabudem- ņiprostim!
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
[info]fedrs on 23. Novembris 2016 - 20:34
Skaidra lieta!
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
[info]le_minga on 23. Novembris 2016 - 21:10
aij nu labi - varbūt pasmaidīja, jo pašas vectēvu atgādināja?
pavisam nevainīgi :)
/klak klak :D - (ghegheghe)/
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]ernuerna on 23. Novembris 2016 - 21:12
+15
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
[info]shanietis on 23. Novembris 2016 - 21:25
No tādiem vectēviem bērnos iedzīvojas ...
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]le_minga on 23. Novembris 2016 - 21:56
garāmejot un uzsmaidot?
(klak klak)
;)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)