Eju šodien pa ielu. Uz brīdi piestāju krustojumā, gaidot zaļo gaismu. pa to laiku pretējā pusē pie gājēju pārejas pienāk kāda meitene. Tāda tīri nekas, itin smuka, tikai drausmīgi jauna. Kādi gadi 30, ne vairāk. Lūk, pienāk, paskatās, ierauga mani un priekā palecas. Tā riktīgi palecas, ka pat papēži pret dibenu atsitas. Uz atplaukst smaidā. Ir gadījies, ka cilvēki teikuši priecājoties mani satikt un tā. Ir pat gadījies, ka kāds pasmaida. Bet lai šitā priekā palektos... Un tad es sāku prātā pārcilāt CV un nervozi minēt, kas tā varētu būt. Pa to laiku iedegas zaļais un mēs dodamies pāri ielai, viens otram pretīm. Kad esam satuvojušies līdz 0 distancei, kad jau būtu pēdēlaiks teikt kādu vārdu, es vēl neesmu izvēlējies, ko tādu neitrālu lai pasaku. Tad pēkšņi pamanu, ka viņa nemaz uz mani nelūkojas, bet  skatās uz kādu man aiz muguras. Vot neraža!