Šodien visu dienu pa pilsētu braukā kāds ar īpašām vajadzībām un sirēnām. Policija pa priekšu, ātrā palīdzība nopakaļus. Pieņemu, ka vizītē ieradies Fidels Kastro. Tagad arī aiz loga, kaut kur pāris kvartālus tālāk noskanēja ī-ū.. ī-ū... ī-ū... Autovadītāj, lūdzu nobrauciet malā!.. Bļaķ! Tu, kropli, nedzirdēji?!... Un pirmīt, pēc desmitiem, kad braucu uz darbu autotransporta, arī kustība pāri tiltam bija apturēta. Šo pašu autokolonu gaidīja. Taču šodien es uz viņiem itin nemaz nedusmojos. Laikus attapos, izkāpu pie Okupantu pieminekļa un lēnā garā, baudot pēkšņo vasaru, devos pāri tiltam. Mēģināju artcerēties , bet nevarēju,  kad šogad būtu tāpat vien gājis, lēnā garā un vispār laukā bijis - pa kuru laiku uzplaukušas lapas?!