Madara (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} fantaziade) rakstīja,@ 2010-01-26 23:59:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| „Vakaros vēlos, kad logos vēl deg gaisma, Es vēlos, lai manā sirdī rastos jauna liesma Un lai dzīves bažas būtu kā veca dziesma.” sēžot uz palodzes, uz kuras vieta pietika tikai vienam dibena vaidziņam, viņa rakstīja vārdus, kuri likās pietiekoši skanīgi, lai atspoguļotu tās izjūtas, kuras ik pa laikam spraucās laukā no viņas mazās sirsniņas tumšajiem kaktiem kā spoža varavīksnes gaismas strēle. Pilsētas ielu namos vēl vietumis bija iedegtas dažnedažādākās lampas. Kaimiņu mājā uz galda iepretim logam atradās vecinātu krāsu skatā modernizēta lampa, kura vairāk atgādināja drāšu izliekumus ar spuldzīti galā nekā īstu lampu. Dažu dzīvokļu gaismas kūļi spraucās laukā no caurumiem grieztos, bet tādu, kuri izlēma sēdēt uz palodzes kūstošā sveču gaismiņā nebija daudz, patiesībā tikai viena – viena viņas liesmiņa plašajā tumsā. Aiz loga spoži zvārguļoja zvaigznes, tās trīcēja it kā tām saltu un brīžiem vien likās, ka tās paģībs un uzkritīs kādam uz galvas. Nevēlēdamās to pieļaut, viņa prātoja, kā būtu, ja zvaigznes ģībtu un viņa tās ķertu, jo dažkārt bija lieliski pat pieaugušam cilvēkam paslēpties kādā mazā bērna fantāzijā rokas stiepiena attālumā. Mēness kā spoža gaisma plašā visuma galā sēdēja starp vārgajām zvaigznītēm un neko nepasāka, lai tās neģībtu. Tam labpatikās būt brangam un staltam, vīrišķīgam un galantam, tam patika, ka viņam skrien pakaļ, tomēr neviens neskrēja, lai gan to viņš nezināja, jo neredzēja. Tikai viena viņa sēdēdama uz palodzes, uz kuras vietas knapi pietika pusei ķermeņa, rūpēja tas, ka Mēness neredz savas vājības, bet zvaigznes savas spējas. Tikai viena viņa, sēžot istabas siltumā, lūkojās laukā pa logu uz nakts vēsuma apvāršņiem. Kur tālu lejā, kur zāle bija izmētāta kā izgulēts rīta matu kušķis, viņa saskatīja vientuļu rozīti ziedam tik krāšņi, it kā tā dižotos kāda priekšā. Tās vientulība un reizē spēja graciozi grozīt augsti paceltu galvu likās pārāk iedvesmojoša, lai lūkotos pārāk ilgi. Likās, ka šis mirklis spētu apdedzināt un ievainot tās vietas, kurās kāds jau kā adatu spilventiņā bija sadūris stieples. Pastiepusi roku uz priekšu, tā pieskārās loga kliņķim un tas pārmaiņas kārtā padevās šai vieglajai rokas kustībai. Vēsajam gaisam ieplūstot istabā, viņa to nejuta, tikai nojauta par tā esamību, jo sveces liesmiņa bija sākusi dancot kā uz aukstām oglēm uzkāpusi. Tās deja bija tik iedvesmojoša, ka bija žēl dzīvei ļaut sabrukt tik viegli. Pasniegusies sāņus viņa sataustīja uz galda esošo paciņu. -Viena cigarete... - viņa pusbalsī ierunājās, lai gan nezināja, kā priekšā taisnojās, -...neko neskādēs. Pēc trim mēnešiem manas plaušas jau vairs nezinās, ka tāda vispār bijusi un es tāpat to vairs tad neatcerēšos.- viņa likās tik pārliecināta par to, ka izvilka lēnām cigareti no paciņas, ielika to savā mutē un ļāva lūpām sakļauties ap tās filtru. Pielikusi roku pie svecītes viņa to paņēma rokās un ļāva cigaretes galam apēst liesmu un izbeigt viņas nāves deju. Sveces smaržai piepildot apkārtējo telpu ap viņu, likās, ka mirklis klusumā tika aizvadīts godam. Vēl nepaspējusi ievilkt pirmo cigaretes elpu, kā kāds bija uzradies netālu no viņas loga. -Aizdod cigareti!- kāda vīrišķa balss netālu teica. Sākumā viņa nespēja saprast, vai tas izlicies vai noticis pa īstam, tomēr nojauta, ka Mēness bija pārāk iedomīgs, lai uzsāktu sarunu. Pašķiebusi acis uz ielas pusi viņa tur pamanīja vīrieti labākajos gados, tā mazliet vecāku par viņu pašu, bet ne pietiekami vecu, lai viņai gribētos nodzēst cigareti un aizvērt logu ignorancē. -Pēdējā!- joprojām nepaspēdama pat pirmo elpu no tās izvilkt laukā, viņa atteica svešiniekam uz ielas. Jau pa daļai ievilkusi pusi elpas caur nāsīm, gatavodamās pavērt muti pirmajai garšai, svešinieks atļāvās ierunāties vēlreiz sašķaidot viņas klusuma mirkli. -Uguns ir?- viņš jautāja tādā tonī it kā cigarete jau būtu viņam rokās. -Vairs nav!- viņa atbildēja tikpat vienkāršā tonī kā iepriekš, lai gan mazs aizkaitinājums bija uzradies, jo svešinieks pārāk uzbāzīgi centās „piesist kanti” viņas vienīgajai cigaretei. -Kas tad tev vispār ir?- svešinieks nelikās mierā un runādams noplātīja rokas. -Degoša cigarete!- viņa triumfējoši atbildēja un beidzot ievilka pirmo cigaretes dūmu. Puspievērtām acīm viņa izbaudīja mirkli, klausoties svešinieka soļu klaboņai un murmināšanai zūdot tālāk prom no viņas. Un kaut kā nemanāmi, pēkšņi viss uzlabojās – Mēness vairs nebija vientuļš, jo tas smaidīja un aicināja visus ciemos, uz ko pat norādīja trīs rindā sastājušās zvaigznītes, kuras veidoja taisnu līniju no zemes līdz Mēness aplim. Pēkšņi pat pilsētas gaismas sadalījās pa pāriem. Palūkojusies lejup uz vientuļo rozes kātu, likās, ka tās galva smaida un vienlaikus tomēr arī raud. Kaut kas šajā skatā viņai likās pārāk pazīstams. Izlemdama nākošajā rītā ielikt rozi vāzē uz galda, viņa novērsās. Mazliet trīcošām kājām, nezinot, vai tas no cigaretes vai vēsuma, viņa nokāpa no palodzes. Aizvērusi logu, vēlreiz palūkojās uz apdzisušo svecīti un tai līdzās nomesto cigaretes filtru, un neviļus viņai nācās aizdomāties par to, vai otrā pasaules galā kāds tikpat ļoti domā par viņas esību tikpat ļoti, cik pati šajā mirklī iemīlējās? Domās esot vientuļa, viņa iemiga ar cerību nākošajā rītā pamosties un kliedēt savu vientulību ar rozes vientulību, nemaz nezinot, ka zieda rīt tur vairs nebūs. |  |
Nopūsties:
