nē, vienpatis no manis nudien nesanāks, jo attiecības ar cilvēkiem man ir visu laiku, tikai tās ir attiecības ir draudzība :)

pēc cik ilgiem "vientulības gadiem" tev paslīdēja kāja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē, nē, jā, man mūžīgi vajadzēja cilvēkus apkārt, īstenībā visgrūtāk pieturēt viņus ir tieši tad, kad tu esi attiecībās. no kurienes tas skumjais stereotips par pamesto sievu, kura saprot, ka nekā cita dzīvē tagad vairs nav.

bet man noteikti bija ļoti aprobežota izpratne par pieķeršanos. vai ļoti brīva. un arī ja es biju nosacītās attiecībās,vienmēr snaikstīju degunu apkārt, izpētot- a ja nu tepat ir kaut kas intersantāks, a ja nu man šito nemaz nevajag. viegli nogarlaikojos un vēl vieglāk krītu azartā.

bet es nesen pamanīju kaut ko diezgan komisku. ja agrāk visās daiļliteratūrās un filmās brīdī, kad galvenais varonis taisās uzmest savu otru pusi, jo atradis kādu piemīlīgāku dūdiņu, es vienmēr iekšēji brēcu "go for it", tad tagad man ir gauži mājsaimnieciska reakcija "fui, nē, cik nesmuki, kā tā var".

un tagad reizēm es ļoti nostaļģiski palasu savus ierakstus šite pirms kādiem trim, četriem gadiem, un visnotaļ apskaužu to piedzīvojumvientulībneatkarībbrīvības sajūtu.

āāāāāāāāārprāc, cik gari. bet, atbildot uz tavu jautājumu, tā kārtīgi to, ka kaut kāds īssavienojums kaut kad noticis, sapratu drusku vairāk kā pirms kāda pusgada: ka tagad nevienu citu nafig nevajag, un ir tik labi, ka labāk vairs nav kur. baigā ievainojamības sajūta, gribētos drusku paaizgaiņāt, bet nesanāk. pēc cik ilgiem gadiem? ēē, es minētu, ka esmu kripucīt kripucīt vecāka par tevi, bet varbūt arī pat ka ne.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

heh, man atkal tā ideja par to, kā jābūt, galvā ir tik dzīva, ka es pat apzinos, tas varētu būt par šķērsli kaut kam reālam. zinkā, visi tie "tam būtu jābūt šitā, nevis tā, tāpēc šitais nu nekādīgi nevar būt pa īstam un te nekas nesanāks".

"viegli nogarlaikojos un vēl vieglāk krītu azartā." - āmen :) un tad vēl vienmēr tā lūkošanās apkārt, ja nu kāds zaļāks zars, tāpēc nevienam tā īsti nevar pieķerties, mhm. i'd be a horrible girlfriend, ja tas paliktu tāpat arī attiecībās.

a par to ilgumu es jautāju, jo man pēdējās un vienīgās īstās attiecības ar džeku bija pirms septiņiem gadiem, kas pats par sevi man nesagādā problēmas, tikai tas pārsteigtais-šokētais skatiens citu acīs, kad viņi to uzzina. un, savikārt, mans pārsteigtais skatiens, kad kāds paziņo, ka viņš jau sen ir izšķīries. like, 3 months ago :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pirms septiņiem gadiem? dammit, tad, ja unless tu nocopēji savu pamatskolas bioloģijas skolotāju, tad mums jābūt plus mīnus vienādām.

pirms "tagad" man bija attiecības (klasiskie trīs gadi kā kāds te minēja), kur es biju briesmīga draudzene, un tas laikam nostrādāja kā kaut kāds transition's.
pirms tām man bija "klikšķi" un visabsurdākie, tipa "viss ir ideāli, bet viņam jocīgi uz roku augšdelmiem aug matiņi. vai viss ir ideāli, bet kaut kas kaitinošs smieklos. viss ir ideāli, bet viņš man ir pārlieku pieķēries. nā, forši, bet viņa labākais draugs izskatās vēl kripucīt foršāks... vai jebkas cits".

a trīs gadi bija, ja ne long, tad distance relationships, kur es savā galvā biju iestrādājusi, ka esmu gandrīz brīva meitene, bet man allaž ir kāds, kam trijos naktī piezvanīt. uz beigām jau es biju baiga suņumeitene.

un kaut kā "tagad" nostrādāja tā, ka apzināti un neapzināti, ne pa kam nevienu veco kļūdu. man ir jaunas. meitenīgas, cik briesmīgi ir tas!!! visi šitie: "par ko tu tagad domā?" varianti. pirms tam uzvedības, attiecību modelis man bija puicisks. ja viņiem vajag jūtas un jūtīgumu, lai spēlējas savā smilškastē. bet laikam jau divi puikas heteroseksuālās attiecībās nekam neder.

johaidī, kaut kāda kosmopolitēna priekšpusdiena:)))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vispār šai sarunai bija jānotiek naktī, un tad to sauktu par pidžammu ballīti :))

nē, skolotājus liku mierā, bet ķīmijas skolotājs bija gluži cērtams, khehemm

a tādi klikšķi man ir jau pie pirmās satikšanās reizes ever. tas ir tā, it kā es apzināti meklētu, kāpēc tur nekas nevar sanākt. un, protams, es atrodu! ja neatklājas pirmajā reizē, atklājas nākamajā, tas ir likumsakarīgi.

ja viens ir attiecībās vairāk puika, tad otrs ir vairāk meitene, lai arī kādi dzimumi tie būtu, tur, manuprāt, daba ievieš savas korekcijas uzreiz, hehe, bet, jā, vot, nav jau tā, ka satiktajiem būtu problēmas ar vīrišķību. un nav arī tā, ka man būtu problēmas ar sievišķību.

nu tad varbūt tad, kad man būs diusseptiņi. tas vecums man tāds galvā iesēdies jau kopš mazotnes, nez kāpēc.

(Reply to this) (Parent)