|
|
|
Maijs 27., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) penny_lane | 13:49
nē, nē, nē, jā, man mūžīgi vajadzēja cilvēkus apkārt, īstenībā visgrūtāk pieturēt viņus ir tieši tad, kad tu esi attiecībās. no kurienes tas skumjais stereotips par pamesto sievu, kura saprot, ka nekā cita dzīvē tagad vairs nav.
bet man noteikti bija ļoti aprobežota izpratne par pieķeršanos. vai ļoti brīva. un arī ja es biju nosacītās attiecībās,vienmēr snaikstīju degunu apkārt, izpētot- a ja nu tepat ir kaut kas intersantāks, a ja nu man šito nemaz nevajag. viegli nogarlaikojos un vēl vieglāk krītu azartā.
bet es nesen pamanīju kaut ko diezgan komisku. ja agrāk visās daiļliteratūrās un filmās brīdī, kad galvenais varonis taisās uzmest savu otru pusi, jo atradis kādu piemīlīgāku dūdiņu, es vienmēr iekšēji brēcu "go for it", tad tagad man ir gauži mājsaimnieciska reakcija "fui, nē, cik nesmuki, kā tā var".
un tagad reizēm es ļoti nostaļģiski palasu savus ierakstus šite pirms kādiem trim, četriem gadiem, un visnotaļ apskaužu to piedzīvojumvientulībneatkarībbrīvības sajūtu.
āāāāāāāāārprāc, cik gari. bet, atbildot uz tavu jautājumu, tā kārtīgi to, ka kaut kāds īssavienojums kaut kad noticis, sapratu drusku vairāk kā pirms kāda pusgada: ka tagad nevienu citu nafig nevajag, un ir tik labi, ka labāk vairs nav kur. baigā ievainojamības sajūta, gribētos drusku paaizgaiņāt, bet nesanāk. pēc cik ilgiem gadiem? ēē, es minētu, ka esmu kripucīt kripucīt vecāka par tevi, bet varbūt arī pat ka ne.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |