>a kam tas vajadzīgs?

In a nutshell: satur kopā sabiedrību un dod kaut kādu vēsturiskās pārmantojamības sajūtu. Tas ir, mēs neesam bariņš jauniešu, kas nogāzušies no mēness un nez kāpēc darām lietas tā, kā darām. Ō nē, mēs lietas tā darām tāpēc, ka pirms mums tā ir darījuši, un mēs šeit atrodamies tāpēc, lai turpinātu un tālāk nodotu tradīciju.

Tāpat arī tradīcijas dod kaut kādu vienotu izpratni par morāli un ētiku, un ir tiešām jauki, ja sabiedrībai par šādām lietām ir puslīdz līdzīga izpratne. Vieglāk visiem kopā sadzīvot.

Does that answer your question?

(Reply to this) (Thread)

it wasn't really a question, bet tas jau, protams, skaidrs, kaut kādai kārtībai jābūt.

un tagad es ļoti uzmanīgi centīšos noformulēt to, kāpēc es to vispār jautāju.
vai tev nešķiet, ka dažreiz cilvēki nevajadzīgi tērē enerģiju, lai uzturētu tradīciju dzīvu, kad daudz, emm, ergonomiskāk :) būtu radīt kaut ko jaunu? kaut vai jaunu tradīciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tā kā sapratu, ka tas īsti nebija jautājums, vienkārši man ļoti patīk atbildēt uz retoriskiem jautājumiem :)

Bet par pārmaiņām: tas notiek pilnīgi visu laiku, lai gan, protams, tradīcijām jau pēc definīcijas ir samērā liela inerce. Tomēr tad, kad sociālie un ekonomiskie apstākļi mainījušies tik ļoti, ka veco tradīciju vairs nav, emm, ergonomiski :) uzturēt, tik tiešām tiek radīta jauna tradīcija, bieži vien pasludinot, ka tieši šī ir tā autentiskā tradīcija, kas pastāvējusi kopš neatminamiem laikiem.

Skaists piemērs ir "tradicionālā ģimene". Mūsdienās ar tradicionālo ģimeni saprot tēvu, māti un bērnus -- bet tāda "tradicionālā ģimene" ir 19. gadsimta izgudrojums. Palasiet kaut vai latvju literātūras klasiķus -- teiksim, "Baltajā grāmatā" pat pats vārds "ģimene" nav pārlieku bieži sastopams. Tas, ko mēs saprotam ar "ģimeni", tur tiek dēvēts par "saimi" (līdzīgi vārdi "ģimenei" sastopami arī citās baltu un slāvu valodās, kas ir droša zīme, ka šis vārds ir senāks), un tajā ietilpst ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, krusttēvi un krustmātes un dažbrīd pat tādi cilvēki, kas nav asinsradinieki un ko mēs šodien sauktu par "ģimenes draugiem".

Ja visa saime dzīvo kopā un aŗ zemi, šāda dzīvošana ir pavisam saprotama -- vairāk darbaroku. Bet tad, kad 19. gadsimtā (un Latvijā tā pa īstam tikai 20. gadsimta vidū) cilvēki sāka pārvākties uz pilsētām un strādāt fabrīkās, piepeši šāda dzīvošana sāka traucēt -- fabrīkās tomēr septiņdesmitgadīgus večukus par darbiniekiem neņēma, un strādnieku dzīvokļi tomēr ir mazāki par lauku mājām. Tamdēļ parādījās "tradicionālā ģimene", kas kāda gadsimta (un Latvijā pusgadsimta) laikā kļuva par vispārpieņemto tradīciju.

Tātad -- lietas, protams, mainās. Nepaies ne piecdesmit gadu, un tā tradīcija, kas tev tagad traucē, jau sen būs aizstāta ar ko citu :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ģimenei jau nav ne vainas. vismaz ir kāds cilvēku bariņš, kas ir spiesti tev palīdzēt (nezinu gan, kāpēc tā, jo tā īsti spiests taču nav neviens, vai ne).

nepaies ne piecdesmit gadu.. labi vēl, ka neteici "nepaspēsi ne ar aci pamirkšķināt" :) šādi gadījumi man liek apbrīnot un sajūsmināties par cilvēka dabu. vienā mirklī sparīgi aizstāt vienu ideju, līdz mainās sociālie, ekonomiskie, nez kādi tur apstākļi (izdevīgi kļūst kaut kas cits), un izrādās, ka patiesībā viņi jau sen zinājuši, ka PATIESĀ lietu kārtība ir citāda (tāda, kādu tagad sludina).

lūk, lasu http://www.thevenusproject.com/ un cīnos ar visādām pretrunīgām domām. no vienas puses - bet kā? tas taču ir kaut kas neredzēts, kā gan var atmest visu to, kas ir bijis?
no otras puses - bet varbūt tieši tādas domas bremzē attīstību un veicina mūsu sagrāvi?

nu, es te tā ļoti poētiski izteicos, bet to laid gar ausīm :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti pamācoši ir salīdzināt, kā cilvēki domāja un ko teica padomju laikos un ko -- tagad. Turklāt tā nebūt nav tikai liekulība vai iztapšana varām (lai gan daudzos gadījumos, protams, arī tas) -- cilvēki tik tiešām mainījuši savas domas, un bieži vien diezgan radikāli. Bet, tā kā cilvēkiem svarīga šķiet vēsturiskā pārmantojamība, arī parādās tāds apgalvojums, ka patiesībā viņi jau sen visu zinājuši.

Par vīnusprodžekt nezināju, un tagad arī gluži laika nav lasīt, bet, cik pirmajā lapā pamanīju, viņi plāno kaut kādu visaptveŗošu pārkārtošanos līdz pašiem sabiedrības pamatiem. Ja tā, tad šādi plāni ir tikpat pamatoti, kā, teiksim, mēģinājums izrakt kādus piecsimt hektārus priežu meža un pārstādīt tās priedes kaut kur tuksnesī. Nav jēgas gudrot, cik forši tas būtu un plānot, kā to izdarīt -- viss mēģinājums tāpat ir lemts neveiksmei. Pārkārtojumi iespējami vai nu tad, kad būtiski mainās kaut kādi apstākļi, vai tad, ja viņus uzspiež vardarbīgā ceļā -- un arī tad ir ļoti grūti pārkārtot visu līdz pašiem pamatiem. Piemēram, pirmajos gados pēc boļševiku revolūcijas viņi tik tiešām mēģināja lietas pārkārtot līdz pašiem pamatiem -- pārtaisīt valsti par milzu komūnu ar jaunu kalendāru, jaunu sadzīvi un jaunu sabiedrību. Neizdevās, un pamazām atgriezās vecās "buržuju dzīves paliekas" -- bet apbrīnojamā cilvēka daba to pasniedza tā, ka mēs jau visu laiku esam zinājuši, kāda ir Patiesā Lietu Kārtība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh, es pati arī tikai mazliet esmu palasījusi, un, jā, visa problēma ir tajā - kā to ieviest? ja visa cilvēces vēsture norāda uz to, ka miermīlīgi pārmaiņas ieviest neviens nevar :)

(Reply to this) (Parent)