|
|
|
Janvāris 29., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kautskis | 10:00
Es tā kā sapratu, ka tas īsti nebija jautājums, vienkārši man ļoti patīk atbildēt uz retoriskiem jautājumiem :)
Bet par pārmaiņām: tas notiek pilnīgi visu laiku, lai gan, protams, tradīcijām jau pēc definīcijas ir samērā liela inerce. Tomēr tad, kad sociālie un ekonomiskie apstākļi mainījušies tik ļoti, ka veco tradīciju vairs nav, emm, ergonomiski :) uzturēt, tik tiešām tiek radīta jauna tradīcija, bieži vien pasludinot, ka tieši šī ir tā autentiskā tradīcija, kas pastāvējusi kopš neatminamiem laikiem.
Skaists piemērs ir "tradicionālā ģimene". Mūsdienās ar tradicionālo ģimeni saprot tēvu, māti un bērnus -- bet tāda "tradicionālā ģimene" ir 19. gadsimta izgudrojums. Palasiet kaut vai latvju literātūras klasiķus -- teiksim, "Baltajā grāmatā" pat pats vārds "ģimene" nav pārlieku bieži sastopams. Tas, ko mēs saprotam ar "ģimeni", tur tiek dēvēts par "saimi" (līdzīgi vārdi "ģimenei" sastopami arī citās baltu un slāvu valodās, kas ir droša zīme, ka šis vārds ir senāks), un tajā ietilpst ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, krusttēvi un krustmātes un dažbrīd pat tādi cilvēki, kas nav asinsradinieki un ko mēs šodien sauktu par "ģimenes draugiem".
Ja visa saime dzīvo kopā un aŗ zemi, šāda dzīvošana ir pavisam saprotama -- vairāk darbaroku. Bet tad, kad 19. gadsimtā (un Latvijā tā pa īstam tikai 20. gadsimta vidū) cilvēki sāka pārvākties uz pilsētām un strādāt fabrīkās, piepeši šāda dzīvošana sāka traucēt -- fabrīkās tomēr septiņdesmitgadīgus večukus par darbiniekiem neņēma, un strādnieku dzīvokļi tomēr ir mazāki par lauku mājām. Tamdēļ parādījās "tradicionālā ģimene", kas kāda gadsimta (un Latvijā pusgadsimta) laikā kļuva par vispārpieņemto tradīciju.
Tātad -- lietas, protams, mainās. Nepaies ne piecdesmit gadu, un tā tradīcija, kas tev tagad traucē, jau sen būs aizstāta ar ko citu :)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |