Ļoti pamācoši ir salīdzināt, kā cilvēki domāja un ko teica padomju laikos un ko -- tagad. Turklāt tā nebūt nav tikai liekulība vai iztapšana varām (lai gan daudzos gadījumos, protams, arī tas) -- cilvēki tik tiešām mainījuši savas domas, un bieži vien diezgan radikāli. Bet, tā kā cilvēkiem svarīga šķiet vēsturiskā pārmantojamība, arī parādās tāds apgalvojums, ka patiesībā viņi jau sen visu zinājuši.

Par vīnusprodžekt nezināju, un tagad arī gluži laika nav lasīt, bet, cik pirmajā lapā pamanīju, viņi plāno kaut kādu visaptveŗošu pārkārtošanos līdz pašiem sabiedrības pamatiem. Ja tā, tad šādi plāni ir tikpat pamatoti, kā, teiksim, mēģinājums izrakt kādus piecsimt hektārus priežu meža un pārstādīt tās priedes kaut kur tuksnesī. Nav jēgas gudrot, cik forši tas būtu un plānot, kā to izdarīt -- viss mēģinājums tāpat ir lemts neveiksmei. Pārkārtojumi iespējami vai nu tad, kad būtiski mainās kaut kādi apstākļi, vai tad, ja viņus uzspiež vardarbīgā ceļā -- un arī tad ir ļoti grūti pārkārtot visu līdz pašiem pamatiem. Piemēram, pirmajos gados pēc boļševiku revolūcijas viņi tik tiešām mēģināja lietas pārkārtot līdz pašiem pamatiem -- pārtaisīt valsti par milzu komūnu ar jaunu kalendāru, jaunu sadzīvi un jaunu sabiedrību. Neizdevās, un pamazām atgriezās vecās "buržuju dzīves paliekas" -- bet apbrīnojamā cilvēka daba to pasniedza tā, ka mēs jau visu laiku esam zinājuši, kāda ir Patiesā Lietu Kārtība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh, es pati arī tikai mazliet esmu palasījusi, un, jā, visa problēma ir tajā - kā to ieviest? ja visa cilvēces vēsture norāda uz to, ka miermīlīgi pārmaiņas ieviest neviens nevar :)

(Reply to this) (Parent)