Latvieši. Šodien satiku arī dažus no Rēzeknes augstskolas. Tā jokaini runāt dzimtajā valodā.

Starp citu par valodu – esot šeit starp tik daudziem dažādiem cilvēkiem sāku patiesi lepoties ar latviešu valodu un tās saknēm. Bieži vien nākas stāstīt par savu valsti (itin bieži arī atrašanās vietu), kultūru, sniegu un valodu... vienu no senākajām Eiropā, ar saknēm senprūsiešu valodā un trešo sarežģītāko mācīšanās ziņā.

Studijas. Tie ir četri agrie rīti nedēļā. Šobrīd gribās cerēt, ka tas ir vienīgais mīnuss. Fotožurnālistika – tiem, kas mani pazīst, droši vien nemaz nevajag sīkākus komentārus par manām simpātijām pret šādām mācībām. Ejot mājās no otrās nodarbības, nekādādīgi nespēju noticēt, ka mans mājasdarbs uz nākamo nedēļu ir sabildēt reportāžu: pirmajai reizei tornis. Līdzīgi ir ar kursu Lab.of sound and image – šodien skatījāmies iepriekš safilmēto materiālu un spriedām par skatu leņķiem, fokusiem, kustībām, telpu, laiku un distancēm. Tā filmēšanas ģēla tāda stipri sarežģītāka nekā bija domāts manā galvā. Vēl papildus slodzi tam piešķir darbs grupā, proti, darbs starp mani (latvieti, kas runā angliski un reti saprot portugāliski) un brazīlieti, kas runā portugāliski un dažreiz saprot frāzes angliski. Lūk, to mēs saucam par komunikācijas treniņu!! Neverbālā valoda un visiem 95%.