..turpinājums.

 

Torre – augstākais Portugāles (kontinenta daļas) punkts. Ideja radās jau sen – jādodas apskatīt šī zeme no kādas virsotnes. Kamēr plānoju un domāju par autobusiem, kādā no pēdējās nedēļas ballītēm kāds poļu puisis ieminējās, ka dodas ar kājām uz Serra de Estrella . Ha ha ha.... ej vien! Tad dažas minūtes padomāju, vēl dažas un vēl dažas: labi, ejam kopā!! Tā nu pa fikso sarunājām detaļas un sestdienas rītā modinātājs zvanīja 4.00... ah vēl tumšs... startējām gan mazliet vēlāk... bet tomēr startējām! Sastāvs: brits, polis, ķīniete un latviete.

 

Pirmais kāpiens pa pilsētas daudzajām trepēm tāds pasmags. Toties rīta rosmei ļoti noderīgs un arī vīnogas sētmalās pa ķērienam. Līdzi tika paņemta speciāla kalnu gājēju grāmatiņa ar karti un sarkano raustīto līniju uz tās. Kad no pilsētas bijām tikuši ārā, sākās tāds nervozais posms. Kādā no punktiem domas sāka dalīties par īsto taciņu turpmākajam ceļam. Kašķis tika līdz pat dusmām un domām, ka Torre tik vien sapņos rādās mums. Tā nu nomullējāmies pa maldīgajiem ceļiem 2-3 stundas, strīdoties un cenšoties atrast īsto pagriezienu.... rrrrr. Kad nu manas cerības jau pietuvojās nullei, pamanījām mazu zīmīti un ceļu, kurš šķietami ved nekurienē. Kā jau tas mēdz būt arī pasakās – tieši tas ir mūsu īstais un pareizais ceļš.

Jahuuu!

 

Tālāk sekojas lielais un karstais posms, kam malās pīlādžu koki, kraujas un akmeņu akmeņi. Karte ar sarkano raustīto līniju rādīja, ka ceļš nu tāds līkumots... puiši ierosināja iet shortcutu. Paskatoties lejup pāri akmeņiem, sāku smieties, jo parliecība, ka tas joks. Bet šeku reku – nekā! Pāri akmeņu akmeņiem, gar strautiņiem un maziem ūdenskritumiņiem: „girls, don’t be afraid! Just cureful... there are some snake.”

Galapunkts šim bija maza pilsētiņa jebšu ciematiņš – ziemā kalnu spēlpotāju iecienīta vieta, bet šobrīd liels hotelis sīkā ciematā nekurienes vidū. Izsalkuma dzīti, devāmies pusdienot vienīgajā atrodamajā ēšanas vietā. Garšīgi, garastāvoklis stipri uzlabojās un sākām uzjautriunāties... bet prieks nu nebija ilgs, proti, līdz rēķina saņemšanai. Tajā brīdī sākām nožēlot par katru maizes šķēlīti, ko neapēdām un atstājām. Pirmā vieta Portugālē, kur visnotaļ atgriezties nevajadzētu.

 

Taču doma vien, ka dodamies uz Torre itin visu padarīja labāku... devāmies pēc lēta un garšīga saldējuma + sarunas par Austrumeiropas un Ķīnas vēsturi un alfabētu + mazais kurss ķīniešu skaitļos.

Diena jau pāri pusei, tāpēc mazliet iespringstam uz ātrumu. Vairs nepiestājam pie katra ūdens avotiņa, strautiņa un miniūdenskritumiņa, arī bez uzkožamajām pauzēm. Tikvien augšup un augšup... Līdz beidzot nonākam šīsdienas augstākajā punktā: skats pāri kalnu grēdām, piekājē mazās pilsētiņas un ciemati. Bilžu un mazo sajūsmu laiks. Šodienā atlikušais ceļa gabals līdz nometnes vietai tik lejup vien. Steigties vairs nav kur un izbaudām skatus.

Mums par prieku kempings ir par brīvu (pēc pusdienu rēķina tas patiesi ir svarīgi un iepriecinoši). Noguruši ejam iekšā parkā un izvēlāmies vietu pļaviņā starp kokiem - še celsim telti. Jauki, mīlīgi. Pēkšņi skats augšup: ooooo! Pie pašas nometnes bāzes varena klints ar saulrieta krāsām. Smaidi mums par būšanu še. Šokolāde un apelsīnu sula piedevā. Un pirmās atziņas, ka ideja un gājiens ir lielisks.

Skaistās, oranžās telts celšana. Vakariņas no kopīgi sapirktiem produktiem. Kopīgs gājiens un spokošanās pie publiskajām izlietnēm. Spriedelēšana par topošās nakts aukstumu (viena no versijām, ka uz rīta pusi sals varētu būt uz mīnusu pusi, bet dažiem labiem tik krekliņi mugurā un līdzi plāniņš guļammaiss, jo šī taču Portugāle... dienvidu zeme), labāko vietu sadalīšana iekš tilts. Došanās čučēt un vēl pāris stundu vārdu minēšanas spēle... hi hi ha ha. lūziens.

 

Rīts. Jahuuu... esam dzīvi un nenosaluši... nu labi – tikai dzīvi. Gribētos teikt, ka dzestrs, bet tie būtu meli – auksts rīts. Mana vienīgā nenosalusī vieta uz ķermeņa ir pēdas (paldies Irēnai par latviešu vilnas zeķēm!). citiem gan trakāk. Mazais rīta skrējiens un izvingrošanās līdz, pat ļoti labi līdz.

Pavisam drīz dodamies ceļā... stāvākajā no ceļojuma posmiem. Nevarētu teikt, ka mašīnas slāpst tajā, bet rūkoņa tāda manāma. Dažbrīd riteņbraucēji kāpj nost no saviem braucamajiem un stumjās. Daži māj un uzsauc Olā!, citi uzpīpina, kādi vēl nodomā, ka traki jaunieši, vēl daži piedāvā aizvest. Nesauksim vārdā, bet meitenes mazliet čīkstulīgas, puiši gan azartā un tempu nesamazina.

 

ceļš, ceļš, ceļš...

 

Torre!

Jahū, galamērķis sasniegts!

 

Skats brīnišķīgs. Pie kafijas, IceTea un pastela de nata rodas dienas labākais secinājums: lai cik jauki vērot kalnus no augšienes, lielākais ieguvums ir cilvēki un kopā pavadītais laiks.

[un jāteic godīgi visu Covilhā laiku sajūta kopā ar cilvēkiem tāda saspringta; Torre gājiens pirmā reize, kad Portugālē sajūtos patiesi ērti... tā kā Valmierā]

 

Atpūta, miers, bildēšanās un pusdienas augstākajā Portugāles punktā, proti, auGstākās pusdienas Portugālē =)

            Taču dienas plāns ar to vien nebeidzas. Puiši ir ieplānojuši vēl kādu aktivitāti – došanos uz lagūnām, ko noskatījusī GoogleEarth. Tajā brīdī neviens vēl nezina, ka šis ir lielākais pārbaudījums brīvdienās. Cerējām atrast taku, kas ved uz zili zaļajām lagūnām. Atradām, bet tikai kartē. Nemācēšu visu noraksturot, bet dažbrīd sajūtos kā klinšu kāpēja. Lejā iežu ieži, augšup tas pats un stāvāks. Pie tam ar visām somām, ēdienu un telti.

            Toties tā vērts! Lagūnas savaldzināja.

 

Kad diena sāka taisīties uz vakarpusi, mēs sākām posties mājup, proti, lejā vien. Mašīnas pīpināja, un ne bez iemesla. Dejojām, smaidījām, dziedājām, skrējām, jokojām un uzjautrinājāmies visos iespējamos veidos. Tā nu nejauši arī nostopējām pāris braucamos... ar diviem trakiem kalnu riteņbraucējiem un kādu mūsu augstskolas profesoru.

Atlikušo pēcpusdienas un vakara pusi pavadījām kopā ar viņiem pie kafijas un ne tikai. Attapos brīdī, kad no pilsētas centra piedāvāja aizvest mūs uz kojām – šīs bija mans pēdējais vakars Covilhā. Tāpēc devāmies četratā uz kojām ar kājām. Joprojām mazliet apgaroti.

 

            Kojas. Pagalam tukšas, jo visi jau pārvākušies uz savām semestra dzīves vietām. Tā nu savācām visu puišu un manā ledusskapī atrodamo ēdienu un uzcepām vakariņas... garšīgi, bez rēķiniem un uzpūtīgiem viesmīļiem. Jack Johnson, vakariņas, bilžu skatīšanās. Un mazliet atvadas. Bet tā priecīgi.

Albums [http://picasaweb.google.com/aleksandra.fahretdinova/NoRiskFoFunTorre#]: