ap 15-16 gadiem es maniakāli gribēju kļūt par algotu slepkavu. es biju pat atradusi skolu, kurā māca meitenes, tikai tas saucās maigāk - miesassargu apmācība. arī tas man likās ok. es vakaros stundām ilgi varēju sēdēt kojās savā istabā 5 stāvā 507.istabiņā(kas atradās pretī virtuvei, un es bieži cietu no piedeguša ēdiena smakas) kājas izkarinājusi pa logu un skatījos uz mežiem, kur varētu melnā tērpā slapstīties starp un pa kokiem. patika iedomāties ka es turu rokā ieroci un tēmēju uz cilvēkiem. domās tos šāvu un skatījos kā viņi krīt. tās smieklīgās pozas un pārsteigums acīs. dzīvē es noteikti neskatīšos acīs upuriem, ko nogalinašu. es jau kādas pāris nedēļas atkal maniakāli cīnos ar šo vēlmi. kādu laiku bija pierimis, tikai dazkārt es kādu domās/ar skatienu/vārdiem nogalinaju. arī tagad sapņos slapstos pa jumtiem. lienu pa bēniņiem, karājos sijās. peldu ar ieroci virs galvas.
gribu kādu nožņaugt.
viselegantāk būtu to izdarīt mīlējoties. es viņu piesietu ar melnām zīda auklām pie gultas. ap kaklu apvītu pagaru melnu zīda lenti. lenetes galus piesietu sev. un mīlējoties pamazām atliektos, lai lente sažnaudzās ap kaklu. ar roku pavilktu upuri aiz matiem atpakaļ. tad lenti atlaistu, lai viņš domā, ka ta ir tikai spēle un tad lēnām savilktu lenti pagalam cieši un pie pēdējiem elpas vilcieniem viņu noskūpstītu.
/bļin, pat rokas aiz iekāres sāka trīcēt.
varbūt kāds vēlās būt mans upuris?