man ir bail no rītdienas. rīt jādodas ceļā pie mammas. es tur neesmu bijusi jau pusgadu. vispār nekur neesmu bijusi kādu pusgadu. zinu, kad pienāks rītdiena viss būs ok. tāda sajūta kā pirms tāla ceļojuma. iepriekš vakarā saklātas drēbes. 10x pārdomāts viss līdzi ņemamais. bailes aizmigt, jo liekās, ka tevi aizmirsīs, nepaņems līdzi tik tamdēļ, ka pārāk cieši guli.
šovakar ļoti lēnām sakrāmēju minidāvaniņas somā. man vairs nepatīk apdāvināšana. kādreiz tam bija cita jēga. es vienmēr dāvinu no sirds un cilvēkam labu vēlot. to pašu es vēlos saņemt pretī, bet ne vienmēr ir tā sajūta. visbiežāk ir sajūta "ķeksīts ievilkts, viņai dāvana nogādāta" kādreiz tā nebija. kur tas viss palicis?
ceru, ka laukos būs sniegs. aizstaigāšu uz kapiem. nezinu vai pietiks drosme aukstumā aizčāpot uz "savu" mežu. samīļošu mammu, brālīti un ja būs arī mazo Rihardiņu.
un kad būšu viena, pēc ilgiem laikiem noskaitīšu "savu" lūgsnu - Dievam, savam eņģelim, tēta eņģelim. visiem trim, kas mani sargā. domāju ka cepšu piparkūkas un aizdegšu daudz svecītes. es zinu, ka būs labi. vienmēr ir labi.
uh. nu re. jau nomierinājos. bailes pārgāja.