Jā, forši jau ir, bet var arī iztikt.
Es savējo redzēju uzreiz pēc ķeizara. Daktere teica - iedo mammai buču - un aizbizoja uz reanimācuju.
Tad es viņu kādas trīs vai četras diennas neredzēju, man likās, ka priekš tāda maziņa tā ir vesela mūžiba. Es uztraucos, ka tas tipiņš mani būs aizmirsis un nepazīs. A neko - bažas izrādījās veltas. Kad es beidzot līdz viņam tiku, viņš tā uz mani paskatījās, ka bija skaidrs - atpazina :)
Kā es zināju, ka atpazina?
Māsiņas rosījās apkārt - nikādas reakcijas. Māsiņas maina pamperi - skaļi protesti.
Bet kā es atnācu, tā uzreiz cilājās, kārpijās un sarauca pieri krunkā, lai redzētu labāk. Un ar pamperu maiņu arī viss bija labi - es drīkstēju :)
Vo tādi viņi jocīgie ir. Iziekas tikai, ka neko nesaprot.

Nu bet jums jau būs citādi - nekādas reanimācijas un vispār.