es un brālis Ritvars
Ritvars ir visjaunākais no mums visiem. viņš ir dzimis 1988. gadā. es palīdzēju izdomāt vārdu. mammas vēderā viņš bija smieklīgs, jo mammai bija rūtaina svērku kleita un puncis tāds smieklīgs izskatījās. rūtota bumba. vienu rītu tētis teica, ka mamma ir slimnīcā, jo mums piedzima brālītis. man bieži vajadzēja viņu vest ārā ar ratiņiem staiģāt. ratiņi bija pīti no klūdziņām un sarkanbrūns ādas pārklājumiņš. tag kad viņš ratos aizmiga es ratus dikti kratīju, lai vēl acis tur vaļā, jo aizmigušu ļenganu bērniņu smagāk nest. vienreiz pārnācu mājās un viņš pamodās, bet mamma bija aizbraukusi uz Saldu tulpes pārdot. tētis darbā. Ritvariņš raudāja es nezināju ko darīt. šūpoju ratus un raudāju līdzi. mamma pēc tam dikti smējās. vienu dienu brālis Agris ienesa Ritvaru uz rokām pilnīgi asiņainu. Ritvars bija tikko iemācījies staigāt. Agris aizmirsa viņu ratos piesprādzēt. viņš šūpojās pagalmā, kad Ritvars izkāpa no ratiem. Agris leca, lai piesegtu Ritvaru, bet... galvaskausa lūzums. šķembas. es tīrīju māju. man no šoka viss trīcēja. skatījos uz balkona kā Geņa triec mašīnu uz Saldu uz slimnīcu. no turienes uz Rīgu. kad viņš atgriezās mājās viņu pazīt nevarēja. truls sazāļots skatiens. mammu nepazina. mamma dikti raudāja. Ritvars ir gudrs puisis. viņam patīk visādas lietas. man patīk viņa domas. Ritvaram patīk makšķerēt, sēņot, ogot, vēžot. viņš ir mans mīļais brālis. es par viņu rūpējos. vienu dienu viņš pie manis salonā ieradās ar divām taburetēm. pats uztaisījis. ļoti smukas. stāv virtuvē. es viņu dažkārt paņemu sev līdzi uz kādu pasākumu. tagad viņš blakusistabā klepo. saku, lai ieēd medu. no rīta viņam vārīju tēju. taisīju pusdienas un vēlāk vakariņas. mēs Ritvaru saucam par Emīlu Kvēpu. viņš maziņš bija nedarbos izspļauts Emīls kaut par Emīlu neko nezināja. Kveps, jo ložņāja pa skursteņiem un krāsnīm. maziņam ļoti patika viskautko dedzināt. kaimiņš dedzināja kūlu, visi dzēsa, bet Emīls gāja no aizmugures un tik rušināja uguni atpakaļ. mājās visi sērkociņi tika slēpti. mamma vienmēr pārbaudīja viņa kabatas. ienreiz viņš tā ļoti labprātīgi ļāva pārbaudīt sevi. mamma palaida un tad skatās, ka kaut kas nav tā kā vajag, viņš kādas 4 sērkociņu kastītes noslēpis zem cepures un cepure knapi galvā turas. pavasara pirmajā atkusnī govs dzirdināmā peļķe bija pakususi, Ritvars tajā ielika riepas kameru pārtaisītu par laivu un airējās pa atkusušo ezeru. man patīk, ka Emīlam nāk visādas darbīgas domas prātā kā tētim. es mīlu savu brāli.