pirms mirkļa bija divas pretējas emocijas.
1)sajūsmināta līdz zosādai un taureņiem vēderā - mīļa balss kalusulē un gara saruna. viņai tagad esot 2 naktī un dikti slimiņa. un decembrī mēs samīļosimies pa īstam un atkal varēsim ilgi runāties un smieties. nu tā ka to dara, kad smiekli ir dzidri un skanīgi.
2)nebūs mans ilgi jau kādus divus gadus sapņotais un pārdomātais tattoo. aplauza mani kārtējo reizi saknītē. nu nevarot tattoo taisīt uz pēdiņas. nu nedrīkstot :((( varot jau ķēmoties, bet nākšoties ik pēc mēness atjaunot un atjaunot un viņš tik dilšot un dilšot :(((
dikti sabēdājos. bet ja nu es riskēju un uztaisu un eju tik atjaunot un atjaunot.
ai, da sviestu es te leju.
bet Kristas balss vēl tagad skan man austiņās. ai gribu savā Meksikas gultiņā. viņa tieši zvanīja no manas Meksikas istabiņas. nu jā, jau tik ilgs laiciņš pagājis, bet tajā ģimenē joprojām tā ir ezic istaba. tā viņi tagad arī ikdienā to sauc.