mazais brūnais kamoliņš vēlās pa pagraba trubām. viss matains un pinkains. viņš tik dusmīgi rūca, ka pat žurkas skaļi brēkdamas metās katra uz savu pusi, panikā puslēcienā saskriedamās. taču kamoliņš tikai vēlās un vēlās. un rūca viņs uz sevi. par to, ka nespēj mo matiem izbāzt ķepiņas, lai galu galā nobremzētu. viņš ļoti cerēja, ka kāda žurka galu galā apstulbs un viņš nobremzēs uz viņas ziņkārīgā deguna. taču trubas tik vijās un vijās un kamoliņš jau skaļi spiedz. nu jau aiz sajūsmas, jo bija uzņemts pamatīgs ātrums. te pēkšņi - bams - un viss. stop. četri santehniķi un metāla mucas spēlēja zolīti. alus putas un šņbja caurspīdīgais šķidrums veidoja dīvainus rakstus pa telpu un mucu. kārtis jau sen vairs nevarēja pacelt no mucas. pielipušas. viņi tik un tā sen jau neredzēja kas kuram pīķis vai ercens. kungs vai dāma. taču tas aizmiglotām acīm un pārgrieztām sejām netraucēja kliegt un pastāvēt uz kaut kādu savu taisnību. par kādu, pat paši vairs nezināja. galvenais bija kliegt, pārējais bija iemesls tam lai būtu par ko kliegt. te viens pēkšņi ar dūri trieca galdā, bet aizšāva garām un uzsita pa trubu. pat ne pa trubu, bet pa kamoliņu. kādam pēkšņi bija asiņaina seja un smadzeņu atliekas uz uzacīm. klusums. rokas notrauciens pār seju. un samulsis smaids.